Valdības vīri ir apstiprinājuši, ka liela daļa lauksaimniecībā strādājošo būs spiesti pamest savu nodarbošanos pārāk šaurā darbības spektra pēc.
Valdības vīri ir apstiprinājuši, ka liela daļa lauksaimniecībā strādājošo būs spiesti pamest savu nodarbošanos pārāk šaurā darbības spektra pēc. Daudziem pieder neliels skaits govju vai pāris hektāru labības sējumu – viņu nākotnes perspektīva uzņēmējdarbībā ir krietni apšaubāma, jo pašlaik ir darbaspēka pārpalikums. Tiek prognozēts, ka tas augs, jo, ražošanai kļūstot intensīvākai, palielināsies tehnikas noslogojums, bet mazāk tiks izmantots roku darbs. Līdz šim jau modernā lauksaimniecība ir izspiedusi daudzus zemniekus. Bet ko viņiem darīt tālāk? Pēc Ministru prezidenta Andra Bērziņa domām, risinājums varētu būt uzņēmējdarbības vides dažādošana Latvijas laukos. Savu viedokli šajā jautājumā pauda arī citi.
Zemgales Reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja vietnieks Guntis Liepa sacīja, ka izeja no saspīlētās situācijas varētu būt Eiropas Savienības atbalsta maksājums lauksaimniekiem SAPARD. Tā programma «Lauku ekonomikas dažādošana» paredz atbalstīt jebkādu darbību, izņemot tirdzniecību. Tādējādi ikviens lauksaimnieks varēs sniegt dažādus tehnikas vai citus sadzīves pakalpojumus, ierīkot darbnīcu, nodarboties ar amatniecību vai ko citu. Protams, galvenais ir laba un reāla ideja. Pārvaldē jau ir vērsušies apņēmības pilni saimnieki, kas vēlas sākt nodarboties ar lauku tūrismu, piemēram, piedāvāt tūristiem izjādes. Vēl iespējams izveidot tūrisma mītnes, golfa, tenisa laukumus, nomāt laivas, ja tuvumā atrodas kāda ūdenstilpe, vai darīt ko citu, lai izklaidētu tūristus. Nenoliedzami sākotnēji jāizstrādā savs biznesa plāns. G.Liepa piebilda, ka dažiem «iegriež» tas, ka maksājums attiecas tikai uz lauku teritorijām.
Ar SAPARD programmu pārvaldes darbinieki centušies iepazīstināt lauksaimniekus, pat dodoties uz pagastu centriem. Ja saimniekiem rastos interese, pārvaldes darbinieki būtu gatavi braukt un stāstīt par nacionālo subsīdiju un SAPARD piedāvātajām iespējām.
«Lauku ekonomikas dažādošanas» programma paredz līdz 40 gadu veciem un asociāciju biedriem zemniekiem segt kopējo summu 50 procentu apmērā, bet pārējiem – 45 procentu apmērā. Sīkāka informācija par šo un citām SAPARD programmām pieejama gan rajonu sektoros, gan Zemgales Reģionālajā lauksaimniecības pārvaldē.
«Otrs risinājums, daudz radikālāks, varētu būt pārcelties uz dzīvi pilsētā, un meklēt darbu tur,» visbeidzot sacīja G.Liepa.
«Līču» saimnieks Modris Jansons ir zemnieks ar stāžu un pieredzes nastu ne tikai dārzeņu audzēšanā, bet arī lauku tūrismā un ēdināšanas biznesā. «Es viennozīmīgi nepiekrītu tam, ka mazie zemnieki izputēs. Ja viņi neatlaidīgi strādās, viss būs labi,» uzsvēra M.Jansons. Viņš sacīja, ka ir izticis bez jebkāda valsts atbalsta, jo tas esot pārāk smagnējs un virspusējs. Alternatīva varētu būt paša zemnieka centieni, viņa izglītība un vēlme strādāt. «Ikviens zemnieks taču ir uzņēmējs, un viņam pašam ir jādomā, kā attīstīt savu biznesu. Diemžēl mūsu lauksaimnieki ir slinki un neuzņēmīgi, un tieši tāpēc viņu darbībā var iestāties krahs,» sprieda M.Jansons. Viņš gan turpināja, ka nav iespējams iztikt bez jebkāda atbalsta. «Daudzi nenovērtē kopā sanākšanas un darbības apspriešanas lomu. Uzklausīt citu domas ir svarīgs faktors nākamā soļa speršanai savā saimniecībā. Es izmantoju katru iespēju paskatīties, kā to dara citi. Lieliski iedrošina ārzemēs gūtā pieredze. Arī tur nav tikai superlielu fermu. Viss ir līdzsvarā. Daudz vērtīgu ziņu dod arī presē izlasītais. Jārēķinās ar to, ka neviens naudas maisu neiedos, pēc tā jāiet pašam.»
M.Jansons uzsvēra, ka finansiālo līdzekļu trūkuma dēļ valsts zemniekus varētu atbalstīt arī citādi, piemēram, sakārtojot robežu, izglītības sistēmu un citas svarīgas lietas. Veiksmīgais saimnieks gan piebilda, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija cerējis, ka mūsu zemnieki ātrāk nonāks uz zaļa zara.
Jelgavas rajona Padomes izpilddirektore Mudīte Priede uzskata, ka valstij krietni jāpiedomā par laucinieku nodarbinātību, taču saglabājot Latvijas īpašo lauku vidi. «Diemžēl laukos noteiktu darbavietu nav. Tur viss ir pašu zemnieku rokās. Daudzi baidās spert nākamo soli, jo tas taču var izrādīties aplams. Tādēļ saimniekiem nepieciešams izglītoties, gūt zināšanas un komunikēties ar pieredzējušiem un panākumus guvušiem zemniekiem,» sprieda M.Priede. Viņa sacīja, ka valsts varētu atbalstīt lauku cilvēku bezmaksas izglītošanu un intensīvāk domāt, kā saglabāt lauku vidi veselīgu un neskartu.
