Latvijā pēdējā laikā modē nākušas visai dīvainas un loģikai reizēm grūti pieņemamas lietas.
Latvijā pēdējā laikā modē nākušas visai dīvainas un loģikai reizēm grūti pieņemamas lietas. Kamēr kaut kādi pašmāju antiņi – integrācijas entuziasti – ar pilnu krūti nododas etnisko plaisu un integrāciju kavējošu faktoru pētīšanai, bet galvaspilsētas Domes vadība brāļojas ar Maskavas kolēģiem, Krievijas prezidents Vladimirs Putins velti laiku nezaudē, Somijā nākot klajā ar paziņojumu, ka Krievija cīnīsies par Eiropas humanitāro principu attiecināšanu uz Baltijas valstu krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Cīnīties no vienas puses nav kaitīgi, tikai jājautā – kādu mērķu vadīts kaimiņvalsts prezidents Latvijas situāciju salīdzina ar Maķedoniju. Vai tas ir mājiens, ka Krievija nav ieinteresēta mierīgā un civilizētā Latvijas iedzīvotāju integrācijā?
«Ja vienā reģionā – Maķedonijā – nacionālās minoritātes, kas veido 20% iedzīvotāju, pieprasa un panāk sev noteiktus apstākļus – valsts valodas statusu, pārstāvniecību varas un pārvaldes orgānos, tajā skaitā spēka struktūrās, tad kāpēc mums tas ir jāliedz Baltijas valstu krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, kur dažās valstīs viņu procentuālā attiecība ir lielāka nekā albāņiem Maķedonijā?» jautā Putins, kas, šķiet, tīšuprāt ir «piemirsis» nesenos notikumus šajā Balkānu valstī. Vai tas jāsaprot kā norāde, ka ar kaut ko tādu jārēķinās arī baltiešiem? Jācer, ka ne, taču nopietni runāt par iespējām uzlabot attiecības ar Krieviju šādi kaimiņvalsts prezidenta paziņojumi neļauj. Un šoreiz to nevar uzvelt Latvijas pusei.
Šādā kontekstā vēl jo vairāk rodas pamats novērst precedentu, ka Latvijas valstij ir vienas ārpolitikas nostādnes, bet sociāldemokrātu stūrētajai Rīgas Domei – citas. Skaidrs, ka šāda «skaldi un valdi» situācija ir ārkārtīgi izdevīga Krievijai, kas nekavēsies izrādīt piekrišanu šādām Latvijas galvaspilsētas domnieku aktivitātēm, kas, kā izskatās, dienu no dienas kļūst aizvien kreisākas. Un šķiet, tās vairs nav tikai Rīgas Domes prerogatīvas, savs vārds te būtu sakāms arī Ārlietu ministrijai, pretējā gadījumā Latvijas ārpolitika palēnām pārvēršas par balagānu.
Un Latvijas «seja», tēls šajā situācijā vēl ir tie mazākie cietēji. Šāds pārmēru kreisums un brāļošanās ar bijušajiem Interfrontes līderiem noteikti nepaātrinās Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā vai NATO, kas pēc iepriekšminētajiem Putina paziņojumiem, šķiet, ir vienīgais reālais drošības un potenciālo investīciju garants Latvijai. Mūsu valstij jāizvēlas – Austrumi vai Rietumi –, jo nevar vienlaicīgi sēdēt uz diviem krēsliem. It īpaši tad, ja vienam no tiem pamazām tiek zāģēta kāja un zāģa kustinātāji to vien gaida kā sašķobīšanos. Jo tad varēs balstam padot draudzīgu roku un ilgāk saglabāt ietekmi Baltijas valstīs.
Un nepamatotā prasība par otras valsts valodas ieviešanu ir pēdējais Krievijas jājamzirdziņš, uz kura kamiešiem tiek uzkrauta smagā Latvijas virzienā velkamā nasta. Nesenais pētījums «Atsvešinātības pārvarēšana» ļoti uzskatāmi parāda, ka Latvijā nav pamata ieviest otru valsts valodu, jo krievvalodīgie mūsu valsts iedzīvotāji apdzīvo visu Latvijas teritoriju, nevis tās daļu, kā tas ir Putina pieminētajā Maķedonijā. Ja par integrāciju atbildīgajām valsts institūcijām var kaut ko pārmest, tad tikai to, ka daudzviet Latvijā valsts valodu apgūtgribētājiem ir visai ierobežotas iespējas savu vēlmi piepildīt. Ja arī Latvija vēlas, lai latviešu valodas zinātāju skaits palielinātos, šā mērķa realizācijai ir jāatvēl nepieciešamie līdzekļi, daļu no tiem noteikti atvēlot perifērijai, kur situācija ar latviešu valodas apguvi patiešām ir sarežģīta. To kavē arī striktu, vienotu standartu trūkums.
Vislabākā Latvijas atbilde šādām Krievijas divdomībām būtu nodrošināt labus apstākļus valsts valodas apguvei un cittautiešos popularizēt nepieciešamību to darīt. Tad otras valsts valodas ieviešanas nepieciešamības jautājums atkristu gluži dabiski. Savukārt, ja valsts nekādi nereaģēs (ne ar vārdiem, ne ar darbiem) uz šādiem paziņojumiem, atliks tikai mierīgi noraudzīties, kā no mušas (ļoti mazas mušiņas) tiek uzpūsts zilonis, kas var smagi iestrēgt gan Eiropas Savienības, gan NATO vārtiņos.
