Aizgājis pagātnē 20. gs. ar savām pozitīvajām un negatīvajām zīmēm, ar nepieredzētu uzplaukuma laikmetu un posta gadiem.
Eiropas kultūras mantojuma dienas arī Jelgavā
Aizgājis pagātnē 20. gs. ar savām pozitīvajām un negatīvajām zīmēm, ar nepieredzētu uzplaukuma laikmetu un posta gadiem.
Arī Jelgavai, kādreiz Eiropā labi pazīstamajai Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētai, skarbais liktenis nepagāja garām.
Senā godība un spožums, šodienas realitātes aicina atšķirt vēstures lappuses un ieskatīties senās Jelgavas kultūrvidē.
1265. gadā vācu misionāri no Livonijas ordeņa mestra Konrāda vadībā ieradās Lielupes krastos, kur dzīvoja varonīgie zemgaļi, lai starp lielo upi un tās atteku Driksu, sauktu arī par Platoni vai mazo Bolderāju, uzceltu nostiprinātu pili, tādējādi ar spēku vairotu savu ticību un varu. No tirgotāju un amatnieku apmetnes izauga viena no vecākajām un krāšņākajām Latvijas pilsētām – Jelgava.
Sabrūkot Livonijas ordenim, 16. gs. radās pirmais valstiskais veidojums – Kurzemes un Zemgales hercogiste. No agrākās apmetnes izauga miests, un apdzīvotā vieta ieguva pilsētas nosacījumus, ko apliecināja hercoga Gotharda Ketlera 1573. gadā Jelgavai piešķirtās pilsēttiesības, ģerbonis, birģermeistars, rāte un tiesnesis – fogts. Īpaši nozīmīgs pilsētas attīstībai bija hercogistes valdnieka Frīdriha tieši pirms 495 gadiem – 1606. gada 5. septembrī – izdotais Jelgavas kārtības noteikumu krājums par satversmi, rātes uzturēšanas avotiem no pilsētas ienākumiem – paturot savā labā nodevas no nomnieku tiesību iegūšanas, ierīkojot savus uzņēmumus – ķieģeļu cepli, vējdzirnavas, pilsētas svarus. Katram tirgotājam, maizniekam vai miesniekam bija jāmaksā pilsētai viens dālderis par būdu vai galdu tirgus laukumā. Tātad hercoga Frīdriha izdotajā likumā bija noteikta īpaša tirgus vieta – laukums, kas nākamajos gadsimtos kļuva par Jelgavas kultūrvēsturisko centru, ap kuru atradās hercogistes galvenās iestādes – rātsnams, akcīzes ēka, pilsētas svaru māja, sardze.
Hercoga Frīdriha laikā 1616. gadā pirmo reizi tika aprakstītas pilsētas robežas, bet par plāna esamību nav zināms. Vecāko pilsētas karti uzzīmējis zvērinātais mērnieks Tobiass Krauss 1652. gadā. Tajā vizuāli redzamas Jelgavas robežas, ielu tīkls, tirgus laukums ar rātsnamu, Ketlera laikā celtie Trīsvienības, Annas un katoļu dievnami, jelgavnieku vienkāršie vienstāva koka namiņi.
Vēlāk zīmētos pilsētas plānos skatāmas ar grāvjiem un vaļņiem, nocietinājuma bastioniem nostiprinātas robežas ar vārtiem iekļūšanai un izkļūšanai no pilsētas. To šķērso Jēkaba kanāls, kas beidzās tirgus laukumā ar ūdensdzirnavām, un piegādāja tīru dzeramo ūdeni no Svētes upes. Tirgotāji kanālu izmantoja, lai laivās no Lielupes preci piegādātu tirgotavām un noliktavām.
Jelgavas attīstību pastāvīgi kavēja biežie kari. 18. gs. sākumā pilsētā, viens otru nomainot, saimniekoja zviedru, krievu, poļu iekarotāji, bet simtgadi vēlāk – arī Napoleona armijas prūšu korpuss. Kontribūcijas, ugunsgrēki, iznīcinošas sērgas ietekmēja pilsētvidi, un pilsētnieki nespēja izrauties no viduslaiku vaļņu robežām līdz 19. gs. pusei, kad senos grāvjus aizbēra un vaļņus noraka.
1795. gadā hercogiste zaudēja patstāvību un pievienojās Krievijas impērijai – Jelgava kļuva par Kurzemes guberņas centru ar gubernatoru un cara administrācijas sēdekli pilī. Vietējā vācu muižniecība vēl ilgi saglabāja savas privilēģijas. Pilsētai bija lemts gadsimtu garš mierīgs attīstības laiks zem divgalvainā ērgļa spārniem. Daži krievu ierēdņu pasākumi deva arī kādus labumus pilsētbūvniecībā un komunālajā saimniecībā. Kurzemes ģenerālgubernators marķīzs F.Pauluči reformēja Jelgavas būvnoteikumus. Visiem namiem līdz 1878. gadam vajadzēja uzlikt nedegošus jumtus ar māla dakstiņu vai skārda klājumu, uzbūvēt starp namiem ugunsmūrus aizsardzībai pret ugunsnelaimēm, tika noteikti namu fasādes krāsojuma seši toņi. Ar cara Aleksandra I atvēlētajiem līdzekļiem nobruģēja dubļaino tirgus laukumu, Jēkaba kanāla vaļējo daļu laukumā pārvelvēja un aizbēra, bet dzirnavu dīķa malas nostiprināja ar kaltu akmeņu mūrējumu. Sāka apkārtējo ielu pārbruģēšanu. Jelgavai veidojās jauna seja, mainījās pilsētas vēsturiskā centra vizuālais izskats. Unikālās koka apbūves ritmā ielauzās daudzstāvu mūra namu celtniecība.
19. gs. otrā pusē kapitāla koncentrācija un naudas attiecības veicināja saimnieciskās aktivitātes. Ražošanas panākumi sekmēja rūpnieku un tirgotāju ienākumus, kurus tie ieguldīja jaunu namu būvē – gan sabiedriskās, gan ražošanas un privātās celtnēs. Līdz ar to strauji mainījās pilsētas vēsturiskā centra izskats. Gadsimta beigās celtniecības drudzis auga, vēl vairāk mainījās pilsētas centra un tirgus laukuma izskats, kurā pamazām izzuda senā koka apbūve, to nomainīja daudzstāvu celtnes. «Jeruzalemes» krodziņa vietā Dzirnavu ielā atradās stalts Policijas nams, blakus Ezera ielas stūrī parādījās celtne no stipra cementbetona, ar velvētiem pagrabiem un griestiem, ugunsdrošiem iebūvētiem tērauda seifiem pilsētas krājkases vajadzībām.
Pirmā pasaules kara gados Jelgavas pilsētvide cieta nopietnus zaudējumus. Tuvojoties vācu okupācijas draudiem un cara karaspēka vienībām atkāpjoties no pilsētas, tika iznīcināti tilti, nezināmu iemeslu dēļ nodedzināts Lauksaimnieku biedrības nams, ēkas Katoļu ielā un kokapstrādes ražotnes aiz Ezera vārtiem Lapskalna ielas apkārtnē. 1919. gadā bermontiešu karotāji drupās pārvērta Jelgavas pili, Pētera akadēmiju, reālskolu Svētes ielā. Atjaunošanas darbs sākās tikai pēc uzvaras brīvības cīņās ar skolu būvi un pirms kara iesākto ēku pabeigšanu.
Straujš Jelgavas atjaunošanās process noritēja pēc 1934. gada 15. maija, kad līdz PSRS okupācijas laikam 1940. gadā pilsētas saimniecībā notika lielākas izmaiņas nekā pirms tam 15 parlamentārās demokrātijas gados. To apliecināja atjaunotā Viestura piemiņas pils, pār Lielupi uzceltais dzelzsbetona tilts, jaunā slimnīca O.Kalpaka ielā, pasta ēkas jaunceltne, elektrības centrāle, lielākais skolas nams Latvijā – 15. maija pamatskola –, viesnīca pie Driksas, augstceltne Dobeles ielā pilsētas lombarda un ugunsdzēsēju depo vajadzībām. Pilsētas ielas ieguva jaunu segumu – asfaltu, tika uzlabota ūdensapgāde no Ruļļu kalniem pie Svētes. Mainījās Jelgavas vēsturiskā centra izskats. Tirgus laukumā nojauca vecās dzirnavas un kādreizējo dzirnavu noliktavu, pārbūvētu par ugunsdzēsēju namu ar augsto novērošanas torni, lai atbrīvotu vietu nākotnes projektu realizēšanai.
Lepns skats ceļiniekiem pavērās no 244 pēdas augstās Sv.Trīsvienības baznīcas torņa smailes lejā uz pilsdārza koku ieskauto pili, uz kredītbankas jaunceltni Akadēmijas ielā, uz rātsnama torņa romantisko vējrādītāju – vīru, kas ar vienu kāju balstījās uz smailes un labajā rokā turēja karogu –, uz citām pilsētas panorāmas dominantēm – baznīcu torņu spicēm ar gaili vai bez tā. Tāda bija Zemgales krāšņākā pilsēta Jelgava.
Divu lielvaru asiņainās cīņās 1944. gada jūlija beigās gadsimtu grūtībās celtā pilsēta gāja bojā ugunsjūrā. Dzīvība saglabājās nomalēs.
Jelgava zaudēja vēsturisko centru un kultūrvides individualitāti. Pēckara pilsētas centra rekonstrukcijas projektos arhitekti neparedzēja atjaunot vēsturiskās vērtības. Samainot vēsturiskā tirgus laukuma konfigurāciju, jaunā sabiedriskā centra vidū iecerēja «uzvaras» monumentu, gar laukuma malām projektēja celt pompozas sabiedriskās celtnes, tirgus laukums bija pārcelts ārpus centra. Izmainītā Jelgavas kultūrvēsturiskā vide bija sveša senajai apbūvei un ielu tīklam pilsētas centrā. Apliecinājums tam ir mūsdienu Hercoga Jēkaba laukumu aptverošās ēkas.
