Baņķierim Eināram Repšem pieprasot «vienreizēju» samaksu par savu iecerēto darbību uz politiskās skatuves jau nākamajās Saeimas vēlēšanās, ir sarosījušies vairāki.
Baņķierim Eināram Repšem pieprasot «vienreizēju» samaksu par savu iecerēto darbību uz politiskās skatuves jau nākamajās Saeimas vēlēšanās, ir sarosījušies vairāki. Politiskie konkurenti, radošie darbinieki, akadēmiķi sunī Repšes «oriģinālo» politiskās neatkarības nodrošināšanas metodi, taču tomēr karavāna nestāv uz vietas.
Repšes «partijas vadītāja darba samaksai» pagaidām ir ziedoti 12 336 lati. Starp ziedotājiem Repšes «honorāram» ir tādas sabiedrībā pazīstamas personas kā Andris Kreislers, Ojārs Kehris, Grigorijs Krupņikovs, Modris Plāte. Summas ir skaidras; ziedotāji skaidri; mērķi un termiņi arī skaidri, kas gan vēl nepieciešams?
Tātad pagaidām nav pamata runāt par jebkādu kārtējo marionešu vai «stingrā vīra» partijas ģenerēšanu. Pamata nav. Bet problēmas uzstādījums kā tāds ir un paliek aktuāls. Jautājums, vai būs iespējams realizēt Latvijas naudas turētāja izsapņoto minhauzenisko Ulubeli par godīgu politiķa radošo brīvību Latvijas pilsoniskās kultūras, bet it sevišķi politiskās ētikas, ietvaros paliek atvērts. Vai tomēr Repše tiks pirkts.
Interesants Repšes finansiālais atbalstītājs izrādās akciju sabiedrība «Baltijas Starptautiskā banka» ar savu neveiksmīgo ziedojumu. Neveiksmīgs tas tālab, ka to tiesiski nevarēja iekļaut likumā noteiktajās normās, pārsniedzot maksimālo 25 tūkstošu latu robežu, komercbanka gribēja ziedot 50 tūkstošus.
Taču galvenais uzsvars jāliek uz tīri formālu likuma neievērošanu kā uz citu diskutējamu aspektu. Proti, cik ētiski ir centrālās bankas vadītājam, kas izceļas ar savu stingro un nevainojamo vadīšanas stilu, ņemt naudiņu un nudien kopumā, jāteic, lielu naudiņu no juridiskas personas, kas faktiski atrodas tās kontrolē. Jā, kontrole vairāk vai mazāk formāla, taču, ja jau Repše pašdefinējas kā eventuāli pats krietnākais politiķis, vai šādā gadījumā nebūtu ciešāk jāseko līdzi ētiskas rīcības vadlīnijām?
Cilvēkiem, kas auguši Latvijas auglīgajā aizdomu un baumu augsnē, nav grūti izlobīt kaut kādu hipotēzi. Vajag tikai pamatu, un maisam gals būs vaļā. «Kālab Repše tā aizdomīgi grib ņemt naudu no saviem bijušajiem amata brāļiem?» daži varēs taujāt, «Kas tā par lietu, vai tik atkal nebriest kārtējā politekonomiskā korporācija, nevis patiesa rietumnieciski konservatīva partija?» Jautājumi tiešām var rasties ļoti ātri, vajag tikai sākumpunktu.
Kopumā konstatēt pašreizējā procesa attīstībā saistībā ar Repšes politiskajiem mērķiem kaut ko nepareizu, manuprāt, nevar. Nenoliedzami, «vienreizējais honorārs» joprojām saglabā savas oriģinalitātes auru un ētikas kontekstā tam var daudz ko pārmest. Bet Repšes honorārs nav tāds, par ko kategoriski var teikt: tas nu gan vienreiz ir amorāli.
Cilvēki, runātāji, rakstītāji labāk grib, kā līdz šim – «ētiski» vekseļi, «ētiski» uzņēmumi, «ētiskas» draugu būšanas un citas Latvijas politikas pašas jaunākās vēstures ainiņas. Nevajag būt ideālistam, bet tikpat labi arī ne stagnātam. Arī turpmāk nevar iztikt bez jau minētajiem Latvijas politikas «morālajiem» komponentiem. Taču to īpatsvaru noteikti var mazināt.
Repšes komandā izskatās, ka daudzi būs no Latvijas politikai maz zināmās tā saucamās «jaunās paaudzes». Tāds būtisks princips kā atklātība partijas veidošanā acīmredzami Repšem un «jaunajai paaudzei» (?) ir augstā cieņā. Bez honorāram savāktās naudas ikviens var iepazīties arī ar jaundibināmās partijas darbības nodrošināšanai savākto 3801 latu devējiem. Pagaidām viss ir kā uz delnas. Turklāt būtu jau ļoti pozitīvi, ja Repšes rīcība ne tikai izraisītu sašutumu, bet arī zināmu rīcības standartu tieši partijas finansu resursu caurspīdīguma veicināšanā. Ja vēlas, tad, bez šaubām, visu var noslēpt. Gribētos gan domāt, ka jaunveidojamās partijas ar līderi Eināru Repši pašlaik ieņemtā atklātības pozīcija būs kā dzinulis, lai citi politiskie spēki un Latvijas politika vispār dekonstruētu 90. gadu atklātības jēdzienu, kas vairāk ir bijis realitātes simulācija, nevis pati realitāte.
Var turpināt runāt par viltīgajām kabatām, kurās nejauši ieslīd tūkstošiem latu, var kritizēt aizdomīgus un totāli šauru interešu vārdā lobētus lēmumus; citiem vārdiem, var apšaubīt visu, kas vien apšaubāms politikā, jo tas būtu ļoti adekvāti Latvijas vidējā pilsoņa priekšstatiem. Politika ir netīra. Repše kā politiķis un jaunradāmā partija top atklāti. Cik ilgi?
