Pēc dabas esmu aktīvs cilvēks, kur vien iespējams, iebāžu savu degunu. Tā arī iznāca iesaistīties vokālajā grupā, tad tautas deju kolektīvā.
«Pēc dabas esmu aktīvs cilvēks, kur vien iespējams, iebāžu savu degunu. Tā arī iznāca iesaistīties vokālajā grupā, tad tautas deju kolektīvā. Ar laiku ieguvu pamatiemaņas ģitāras spēlē, un nu mēs uz dažādiem pasākumiem ejam tikai kopā ar ģitāru,» stāsta Ingus Vidiņš. Ingus ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Informāciju tehnoloģiju institūta otrā kursa students. Pēc dabas viņš ir mākslinieks un atzīst, ka tik tehnisku un precīzu amatu apgūst tikai tādēļ, lai vēlāk varētu strādāt labā uzņēmumā un arī atbilstoši zināšanām pelnīt. Toties savu brīvo laiku Ingus pilnībā velta mūzikai un dejām.
«Mana ģimene ir diezgan muzikāla, un arī es jau kopš bērnības esmu ar to saistīts. Būdams vēl padsmitnieks iesaistījos vokālajā grupā, kas muzicēja kultūras nama «Rota» jauniešu deju kolektīvam «Ieviņa». Dažādu iemeslu dēļ grupiņa pajuka, un es iestājos deju kolektīvā «Dejotprieks». Protams, būtu varējis apgūt arī modernās dejas, tomēr man svarīgi šķita izjust kolektīvu un iegūt jaunus draugus. Modernajās dejās, kur dejots tiek tikai pāros, tas nebūtu īsti iespējams. Tautiskās dejas dejoju apmēram trīs gadus.
Mācoties 8. klasē, kopā ar draugu nolēmu apgūt ģitāras spēli. Tas likās praktisks un vienlaikus arī moderns instruments. Tiesa gan, mūsu pasniedzējs, kas pulciņu izveidoja Līvbērzē, jau drīz pēc nodarbību sākuma saprata, ka citu mācīšanai nav piemērots, un muzikālā skološanās ātri pajuka. Tā kā pamatus ģitāras spēlē biju sācis apjaust, mācības turpināju pats savā nodabā. Manai ģitārai ir metāla stīgas, tādēļ jau pirmajās nedēļās pirksti man bija gandrīz jēli. Tad āda sacietēja un vairs nekādu nepatīkamu emociju neizjutu,» atceras Ingus.
Pēc ģitāras spēles pamatprincipu apgūšanas puisis kopā ar draugiem nolēmis izveidot grupu. Ar Līvbērzes pagasta padomes priekšsēdētāju Nelliju Empeli panākta vienošanās par bezmaksas mēģinājumu telpu pagasta kultūras namā. Vienīgais nosacījums bija tāds, ka grupai divas reizes gadā jānospēlē kāds koncerts. Taču tālāk par pirmo publisko uzstāšanos puiši neesot tikusi: «Mēs nebijām tik disciplinēti, lai sevi spētu pieradināt pie regulāriem mēģinājumiem, bez tam vienlaikus spēlēt un gādāt par organizatoriskiem jautājumiem bija pārāk sarežģīti, tādēļ grupa nomira dabīgā nāvē.»
«Pašlaik ar ģitāru esmu jau tiktāl apradis, ka vienkārši klausīties radio nespēju. Apmēram desmit, piecpadsmit minūtes varu mierīgi sēdēt, bet tad rokas pašas sāk dīdīties un meklēt ģitāru. Kādu laiku instrumentu patrinkšķinu mūzikas pavadībā, bet tad radio izslēdzu un turpinu spēlēt,» tā Ingus.
Pašlaik viņš praktiski visās ekskursijās vai brīvdabas pasākumos, kur gaidāma sēdēšana pie ugunskura, piedalās ar ģitāru. Ar tās palīdzību esot daudz vieglāk iekļauties mazpazīstamu cilvēku kompānijās un iegūt arī jaunus draugus. Protams, ģitāra uzliek arī pienākumu zināt daudz dažādu dziesmu, taču nupat jau vismaz pirmie pāris pantiņi esot apgūti ļoti daudzām latviešu dziesmām, bet piedziedājumi arī no veco krievu filmu zināmajām dziesmām. Pēdējās esot vispieprasītākās un dažādās kompānijās visvairāk dziedātākās. Ingum tīkamākā mūzika ir blūzs, bet, kamēr viņš pats līdz tā līmenim nav izaudzis, ģitāras spēle ir visīstākais vaļasprieks. Savu brīvo laiku Ingus pavada, pilnveidojot zināšanas šajā jomā, kā arī iepriecinot un izklaidējot draugus ar jautrām dziesmām.
