1969. gada 12. janvārī pulksten 10.55 Raiņa ielas 9. namā gāzes noplūdes eksplozijā uzsprāga daļa no piecstāvu dzīvojamās mājas un gāja bojā 41, bet pēc liecinieku teiktā – 42 cilvēki.
1969. gada 12. janvārī pulksten 10.55 Raiņa ielas 9. namā gāzes noplūdes eksplozijā uzsprāga daļa no piecstāvu dzīvojamās mājas un gāja bojā 41, bet pēc liecinieku teiktā – 42 cilvēki.
Tiesā tā paša gada vasarā par vainīgiem nolaidībā tika atzīti Jelgavas gāzes saimniecības montāžas ekspluatācijas kantora vecākais meistars Andris Birznieks un galvenais inženieris Aivars Ziemelis.
Nelaimi varēja novērst
Vairākas dienas pirms sprādziena mūsu mājas kāpņu telpās, pagrabā, daudzos dzīvokļos bija jūtama stipra gāzes smaka, atceras Aivars Rokjānis, kurš toreiz bija 5. klases skolnieks.
Vairākkārt nama iedzīvotāji sauca gāzes kantora darbiniekus. Speciālisti ieradās, taču nekādas kļūmes ne pagrabā, ne arī citur gāzes vadā neatklāja.
Jelgava tika gazificēta tikai sešdesmito gadu sākumā, tādēļ darbs ar gāzi un tās ekspluatācija nebija īsti apgūta. Reizēm iedzīvotājiem, vērojot gāzes kantora darbiniekus, radies iespaids, ka neatkarīgi no diennakts laika viņi vienmēr ir paspējuši nobaudīt kādu grādīgu dzērienu.
Darbinieki gāzes vadu pārbaudīja arī 12. janvārī, stāsta Aivars Rokjānis. Novietojuši savu mašīnu pie vienas no kāpņu telpām, viņi iegāja pagrabā. No balkona, uz kura atrados, varēju manīt, ka atbraukušie ir piedzērušies. Bijuši lejā pietiekami ilgu laiku, lai pārliecinātos, ka pagrabā nav gāzes noplūdes, viņi kāpa augšā pārbaudīt, vai kļūme nav kādā no starpstāviem. Beidzot apskati, vīri neilgi uzkavējās pie savas automašīnas, tad devās pārbaudīt gāzes vadu sadales māju. Viņi tikko bija paspējuši paiet nostāk no mājas, kā atskanēja neaprakstāmi spalgs troksnis. Sekoja jaudīgs triecienvilnis.
Pirmajā mirklī neviens no aculieciniekiem nav spējis aptvert notiekošo viņu acu priekšā sagruva daļa pirms diviem gadiem ekspluatācijā nodotās piecstāvu mājas.
Kad pēc brīža pavēros gāzes kantora darbinieku virzienā, ievēroju viņu nāves bālās sejas. Tikai vēlāk sapratu, ka tobrīd šie cilvēki nespēja noticēt veiksmei, ka paguvuši iziet no mājas, saka Aivars Rokjānis.
Pirmie ieradušies ugunsdzēsēji, taču gruzdēšanas process noticis zem drupām, kur pilnībā pārogļojušies četru cilvēku ķermeņi. Ziņojumā šo cilvēku uzvārdi parādījušies kā bezvēsts pazudušo.
Tolaik šī māja piederēja Lauksaimniecības akadēmijai, tādēļ tajā dzīvoja tās darbinieki. Liktenīgajā svētdienā akadēmijā bija paredzēts Jaungada sarīkojums, uz kuru posās arī mājas iedzīvotāji. Liktenis nebija lēmis viņiem atstāt māju pirms traģiskā sprādziena.
Uzreiz nomira 36 cilvēki, vēl četri bija sadeguši pilnībā (bezvēsts pazudušie) un vēl divi no 30 hospitalizētajiem mājas iemītniekiem mira slimnīcā.
Pēc 1969. gada krimināllietu kolēģijas materiāliem, eksplozijā gājis bojā 41 cilvēks, no kuriem pilnībā sadeguši trīs mājas iemītnieki, taču mājas iedzīvotāji liecina, ka sadeguši četri, tātad pavisam bojā gājuši 42 cilvēki.
No mājas četrām kāpņu telpām sagruva pusotra (25 30 procenti mājas), stāsta Aivars Rokjānis.
Toreizējā padomju ideoloģijā «apņēmīgi» cilvēki rūpējās, lai nekas nekļūtu zināms plašai auditorijai. Bija kategoriski aizliegts fotografēt. Ja kāds šo aizliegumu pārkāpa, viņam atņēma gan safilmēto lenti, gan fotoaparātu.
Teritorijas tīrīšanu pabeidza nedēļas laikā. Pēc tam sākās mājas rekonstrukcija, tās iedzīvotāji tika izmitināti citur. Rudenī viņi varēja atgriezties.
Klīda baumas, ka sprādziena iemesls meklējams nevis gāzes noplūdē, bet gan benzīnā.
Netālu no uzsprāgušās mājas atradās degvielas uzpildes stacija, kas bija ļoti sliktā tehniskā stāvoklī. Bieži tās darbinieki, cerēdami labi nopelnīt, sazagās benzīnu, kas sešdesmitajos gados bija liels deficīts, bet, kad bija paredzama kāda komisija, salēja to kanalizācijā.
Uzlabo gāzes vadu
Jānis Kurcišs, gāzes kantora galvenais inženieris, stāsta, ka 1965. gada septembrī Raiņa ielā ekspluatācijā ticis nodots apakšzemes gāzes vads.
Toreiz gāzes vadi tika pierīkoti no iekšpuses tie bija ievadīti mājas pagrabā, tad sazaroti pa kāpņu telpām un dzīvokļiem, skaidro Jānis kurcišs. Kopš 1969. gada sprādziena visi gāzes vadi tika pārtaisīti. Gāzes pievadam bija jābūt mājas ārpusē tādējādi traģēdijas iespējamība samazinās. Pēc pievada sistēmas pārveidošanas saplūdusī gāze nevarēja uzkrāties kādā telpā. Gāzes kantorī tika izveidota avārija brigāde, ko vajadzības gadījumā var izsaukt pa tālruni 04. Uzskatu, ka sprādzienā varētu būt vainojams arī benzīns.
Liecības ir dažādas
Pēc žurnālista Gaita Grūtupa raksta avīzē «Tēvijas Sargs» 1995. gada 1. numurā
Vairāki aculiecinieki raksta autoram stāstījuši, ka mājas drupas dega. Pilnīgās nesagatavotības un nožēlojamā aprīkojuma dēļ civilās aizsardzības sistēma, armija un pārējie formējumi nav spējuši cīnīties ar liesmām, lai glābtu vēl dzīvos upurus, kurus bija aprakušas drupas.
Bijuši arī cilvēki, kas izmantojuši vispārējo apjukumu un centušies tikt pie mantām nesagruvušajos dzīvokļos, notikuma vietu aplenkuši karavīri.
Vainīgie
Pēc 1969. gada Latvijas PSR Augstākās tiesas krimināllietu kolēģijas materiāliem
1969. gadā no 21. jūlija līdz 4. augustam atklātā tiesas sēdē Rīgā tika izskatīta lieta par Jelgavas gāzes saimniecības montāžas ekspluatācijas kantora vecāko meistaru Andri Birznieku un šā paša kantora galveno inženieri un vecāko meistaru Aivaru Ziemeli, kas tika apsūdzēti pēc LPSR KK 163. panta par amatpersonas dienesta pienākumu nepildīšanu.
Latvijas PSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesas kolēģija konstatēja, ka Raiņa ielas 9. mājas daļa (20 dzīvokļu) sagrauta gāzes un gaisa maisījuma sprādziena rezultātā. Sprādziens noticis abu gāzes saimniecības darbinieku nolaidības dēļ dienesta pienākumu pildīšanā. Abas amatpersonas nebija savlaicīgi un kvalitatīvi kontrolējušas sev pakļauto apakšzemes gāzes vadu apgaitnieku darbu.
Tiesa secināja, ka A.Birznieka un A.Ziemeļa nolaidības dēļ Raiņa ielā 9 no kondensāta savācēja kapes neaizvāktais biezais ledus norāva savācēja caurules krānu, tādējādi radot gāzes izplūdi. Tā caur grunti un apakšzemes komunikācijām ieplūda Raiņa ielas 9. nama pagrabtelpās un dzīvokļos.
1969. gada 12. janvārī pulksten 10.55, atklātai ugunij piekļūstot, gāzes un gaisa maisījums eksplodēja.
Lai gan liecinieku liecībās bija pretrunas, abi apsūdzētie tika atzīti par vainīgiem. Ņemot vērā A.Birznieka vainas pakāpi izdarītajā noziegumā, viņam tika piespriests sods ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem vispārējā režīma labošanās darbu kolonijā. A.Ziemelim piesprieda sodu uz vienu gadu ar labošanas darbiem darbavietā. Soda izciešanas laikā no Jelgavas gāzes saimniecības montāžas ekspluatācijas kantora galvenā inženiera algas atvilka 10 procentu.
