Dailes teātris savu jauno sezonu atklājis ar krāšņu, dinamisku dziesmu spēli pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem «Īsa pamācība mīlēšanā.».
Dailes teātris savu jauno sezonu atklājis ar krāšņu, dinamisku dziesmu spēli pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem «Īsa pamācība mīlēšanā.» Vecākās paaudzes skatītāji droši vien vēl labi atceras 1973. gadā Arnolda Liniņa radīto izrādi – «ģeņģeru spēli», kur spožās raksturlomās skatītājus iepriecināja gan Lilitas Ozoliņas slinkā Anne, gan Olgas Dreģes pārsmalcinātā Alīde. Arī mūzika, kuru šai izrādei kādreiz rakstīja Raimonds Pauls, sen sākusi neatkarīgu dzīvi un šodien jau saucama gandrīz vai par tautas folkloru…
Jauno inscenējumu veidojis kādreizējais Viļņu Jānis – Kārlis Auškāps. Pats režisors iestudējumu nosaucis par «liriskiem skatiem ar dziedāšanu un dejošanu…» Man gribētos izrādi nosaukt par īsti lustīgu ālēšanos ar derīgām pamācībām iz «Bilžu ābeces» mīlestības pirmziemniekiem… Pirmizrādē gan «lustības» un «ālēšanās» bija tā kā par daudz…
Kā atrast sirdij tīkamu – čaklu un tiklu – māju saimnieci? Kur aug tā izslavētā sirds «brīnumzālīte»? Ar šādiem jautājumiem cīnās un precībās dodas Viļņu Jānis (Artis Robežnieks) – tāds romantisks, drusku neizlēmīgs un skumjš mīlētājs, kas tik ļoti ilgojas pēc tās vienīgās un īstās viņu saprotošās būtnes… Nez kā nu Viļņu Jānim ietu, ja viņam nebūtu uzticams ceļa un domu biedrs – zirdziņš Melnis (Artūrs Skrastiņš). Tāpat kā saimnieks, arī Melnis mēģina nolūkot kādu sev atbilstošu draudzenīti, un skaidrības labad jāteic, ka viņam tas izdodas ievērojami ātrāk un mazāk «sāpīgi». «Dzīvajās» bildēs ir iespējami visādi brīnumi un triki, tāpēc atdzīvojas arī zirgi, un A.Skrastiņš savu jauno sezonu atklāj ar kolorītu raksturlomu, kas kopā ar A.Robežnieka sentimentāli sapņaino mīlētāju rada viena tēla divus krāsainus pretstatus. Abi «draugi» apceļo dažādas lauku sētas, kur viņus sagaida bagātīgs potenciālo līgavu «birums» – «aizcietušās un aizstāvējušās, nogribējušās un nobružājušās»… – spēj tik izvēlēties!
Mežmaļos, liekas, vēsture nelāgi atkārtojas – kādreiz tik slinkajai Annei mātei (Lilitai Ozoliņai ) izaugusi Anne meita (Rēzija Kalniņa), kas laiskumā un nevīžība pārspēj pat māti, un arī šoreiz Annes «daiļšuveklītis» nezkādi «piedrākalējas» pie lindraka… R.Kalniņa kārtējo reizi sevi atklāj kā spilgtas raksturlomas aktrisi, izvedot savu groteskā tēla līniju cauri visam uzvedumam. Masu skatos, kur valda vēl salīdzinoši liels juceklis (visi dzied, dejo, līksmo), tā vien acis meklē R.Kalniņas Anni, kuras darbošanās liek pievērt acis uz negludumiem iestudējuma kopainā. Dievbijīgā un pedantiski kārtīgā Vēju saimnieka sētā (Uldis Vazdiks) Viļņu Jānis sastop nu gluži ēterisku būtni – Alīdi (Vita Vārpiņa). Sapņaini maiga un izsmalcināti valdzinoša viņa liek preciniekam gandrīz «zaudēt galvu» un mēģina iepīt to smalki izliktajos «tīklos»…
Režisors K.Auškāps pats ieņem pietiekami ironisku attieksmi pret sava inscenējuma darbības tēliem, tādējādi veidojot tādu kā «teātri teātrī». Uz «skatuvītes» skatuvē (diezgan neinteresanta A.Ozoliņa scenogrāfija) tiek izspēlētas lugas epizodes – «bildītes», kuru attīstību un darbību virza un komentē dažādi ļautiņi no tautas… Diemžēl (varbūt sliktās apskaņošanas dēļ) komentāri un asprātīgās replikas ir vāji sadzirdamas un brīžam saplūst. Iespējams, ka tie ir tikai pirmizrādes «ciņi».
Kopā ar teātra pamatsastāvu jaunajā uzvedumā azartiski darbojas arī jaunie dailēnieši – Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļas Dailes teātra kursa studenti. Protams, muzikāla izrāde nav iedomājama bez «dzīvas» mūzikas, un par to ir parūpējies teātra muzikālais vadītājs Juris Vaivods. «Vecās dziesmas» apbrīnojami asprātīgi un veiksmīgi pārceltas «jaunās skaņās», un uzvedumā var runāt par talantīgu muzikālo režiju. Pats aranžējumu autors kopā ar mūziķu grupu (Kaspars Zemītis – ģitāra; Pauls Pētersons – tuba; Dzintars Beitāns – vijole; Tālis Gžibovskis – sitamie instrumenti) darbojas un muzicē uz skatuves kopā ar aktieriem, tādā veidā kļūstot par organisku iestudējuma daļu. Īpaši vēlētos pieminēt arī A.Robežnieka un Ilzes lomas izpildītājas Ievas Ertmanes vokālo «varēšanu», kas pārliecināja ne tikai aktieriski, bet arī iepriecināja ar tembrālu skaistumu (pie aktieru labās vokālās sagatavotības piestrādājis vokālais pedagogs J.Vaivods). Dziesmu un mūzikas ir daudz, ir smiekli un joki, pamācības un brīdinājumi, nedaudz sentimenta un mīlestības… Ja tumšās un lietainās rudens pēcpusdienās uzmācās bezcerīgas skumjas, varbūt ir vērts paskatīties un paklausīties, kā dzīvespriekā mutuļo blaumaniski personāži…
