Pirms trīssimts gadiem Zviedrijas karalis Kārlis XII mēroja garu pārgājienu cauri visai Latvijai kopā ar saviem karavīriem.
Pirms trīssimts gadiem Zviedrijas karalis Kārlis XII mēroja garu pārgājienu cauri visai Latvijai kopā ar saviem karavīriem. Ceļš veda no Valkas uz Valmieru un tālāk – Bekuciems – Tome – Linde – Vecumnieki – Mazbārbele – Vecsaule – Bauska – Skursteņi – Tērvete – Dobele – Bērzupe – Blīdene – Saldus – Zirņi – Skrunda – Valtaiķi – Aizpute – Grobiņa – Virga.
Mūsu rajonā vienīgā vieta, kas saistās ar šo karagājienu, ir Skursteņmuiža Sesavas pagastā.
Zviedru militārās vēstures kluba biedri šai gadskārtai par godu bija iecerējuši Latvijas teritorijā veikt tādu pašu pārgājienu. Bija paredzēts, ka četri līdz seši jātnieki zirgos dosies no Valkas līdz pat Virgai. Pašvaldība jau bija saņēmusi paziņojumu, kā arī lūgumu tikties ar viesiem, lai kopīgi izraudzītos vietu, kur piestiprināt nelielu metāla piemiņas plāksnīti ar uzrakstu «Carolus XII Rex revivat 1701. – 2001.».
Projekta mērķis – radīt šo vietu starptautisku atpazīstamību un pievērst tām skandināvu tūristus.
Diemžēl pirms dienas saņemts paziņojums, ka pagaidām pārgājiens atcelts, taču tas nemaina vēsturi – ir pagājuši trīssimts gadi, kopš Zviedrijas karalis kopā ar saviem karavīriem devās cauri Latvijai un arī Skursteņmuižai.
«Mēs, brālis fon Pletenbergs, vācu ordeņa mestrs Vidzemē, atklāti atzīstam un apliecinām ar šo vēstuli, ka mēs ar mūsu godājamā pavēlnieka Heinrika Klopmaņa padomu un piekrišanu esam viņam ar visām tiesībām uz mantojumu devuši un piešķīruši, ko ar šīs vēstules spēku apstiprinām, šo zemi, kas Jelgavas apriņķī sekojošās robežās atrodas: vispirms jāiet no vietas, kur Audruves upe ietek Vircavā līdz ozolam, kurā iecirsts krusts un bedre piepildīta ar oglēm. No turienes jāiet no koka uz koku, kuros iecirsti krusti uz vienu strautu, ko par Eleju sauc (Tālāk garum garā tekstā tiek apzīmētas piešķirtās teritorijas robežas.),» lūk, tā 16. gadsimtā ordeņa mestrs atdevis Lielvircavu līdz ar apkārtējām muižām baronam Klopmanim.
300 gadu Klopmaņu rokās
Pakāpeniski no 1509. līdz 1513. gadam ar šo vēsturisko apliecinājumu barons Klopmanis tiek pie Lielvircavas un tās apkārtnes, kur viņš izveido Skursteņmuižu, kā arī Vircavas un Oglaines muižas, ko vēlāk viņa dzimta pārvalda 300 gadu. Patiesībā šīs ģimenes rokās atradās liels gabals zemes, kas pārsniedza toreizējā Lielvircavas pagasta platību. Tomēr nevar teikt, ka dzimtas mantinieki veiksmīgi saimniekotu ar savu īpašumu, jo, sekojot vēstures faktiem, redzams, ka Klopmaņi pakāpeniski zaudē vienu muižu pēc otras. Tomēr ir dažas lietas, ko būtu vērts atcerēties. Piemēram, tieši viens no šīs dzimtas Skursteņmuižas īpašniekiem – Johans Klopmanis – 1595. gadā liek uzcelt Lielvircavas baznīcu. Savukārt 1605. gadā viņš kopā ar saviem jātniekiem piedalījās Zviedru – poļu karā un guva bagātu kara laupījumu. Kad Johans mirst, viņa mantojumu sadala astoņi dēli un sešas meitas. Georgs ir tas, kurš tiek pie Skursteņmuižas. Viņš bija enerģisks vīrs, un jāatzīst, ka tieši šai laikā Skursteņmuiža nedaudz atplauka. Viņa dēls savukārt daudz ceļoja un tāpēc muižas izrentēja, bet tikai ar vairākiem noteikumiem – mēslus, sienu un salmus nedrīkstēja izvest no īpašuma robežām, malku vispārējam patēriņam bija atļauts cirst tikai vienā noteiktā mežā, un nomniecei bija uzlikts par pienākumu turēt 155 lopus (zirgus un govis). Kad viņš mirst, uz neilgu laiku muižu pārvalda viņa brālis, bet arī pēc viņa nāves īpašums pāriet jau citas dzimtas rokās – muižā sāk valdīt Konradiju dzimta.
Karalis Kārlis Skursteņmuižā
Kamēr muižu vēl pārvaldīja Klopmaņu dzimta, tā piedzīvoja arī zviedru karagājienu. 1701. gada 11. augustā Skursteņmuižā Zviedrijas karalis Kārlis XII kopā ar saviem karapulkiem devās cauri Lielvircavai uz Jelgavas novadu. Ziemeļu kara laikā novads tika galīgi izpostīts un iedzīvotāji pa daļai aizsūtīti uz Vidzemi. Tikai pēc miera līguma noslēgšanas viņi varēja atgriezties savās mājās. Bet arī tas vēl nebija miera sākums, jo pēc tam poļu – leišu bandas siroja pa Jelgavas apkārtni un izlaupīja vēl atlikušo. Kā jau katrs šāds vēsturisks brīdis, tas vēsturē iegājis ar dažādiem nostāstiem un teikām.
Konradiju radītais uzplaukums
Konradiju dzimta bija pēdējie muižas īpašnieki, kas līdzi sev nesa arī muižas uzplaukumu. Tradicionāli 19. gadsimta otrajā pusē muižas un zemnieku tīrumos audzēja rudzus, miežus, kviešus, auzas linus, zirņus, bet griķu vietā – kartupeļus. Pēc 1867. gada datiem zināms, ka uz muižas zemes atradās 31 zemnieku sēta un iedzīvotāju skaits bija 888. Par daudzām šīm sētām nu vairs liecina tikai vecie nosaukumi. Skursteņmuižas māju saimnieki bija parakstījuši līgumu ar Konradijiem par dzimtas māju izpirkšanu, ko zemnieki bija apstrādājuši jau no paaudzes paaudzē. Saimnieks ar kalpiem un zemniekiem sadzīvoja labi. Savulaik pat esot iegādāti atsperu rati, lai slimos kalpus un zemniekus varētu nogādāt uz Jelgavas slimnīcu. Reiz pat kāds laukstrādnieks lūdzis īpašnieka atļauju doties uz Jelgavu un tur meklēt interesantāku dzīvi, kam Konradijs piekritis, bet vēlāk gan strādnieks pats nolēmis, ka labāka dzīve tomēr ir muižā. Un tas jau nebija nekāds brīnums. Muižā bija gan rija, gan smēde, gan šķūnis un pagrabs. Uz vietas tika gatavoti logu rāmji, durvis, darba rati un pat zārki. Ledus pagrabā glabājās muižā gatavotais siers, bet dārznieks audzēja pat melones. Līdzās dzīvojamajai mājai atradās divi ērbērģi, ēkas zirgu, govju, cūku un vistu izmitināšanai. Bija arī vairākas siltumnīcas un malkas šķūņi. Konradiju dzimtas valdīšana noslēdzās līdz ar agrāro saimniekošanu, taču par šo dzimtu liecina vēl šodien daļēji saglabātais muižas apbūves komplekss.
Saimnieki savu īpašumu neaizmirst
Tagad gan vienkāršam nezinātājam, ierodoties Skursteņmuižā, grūti iztēloties visu iepriekšminēto – daļa ēku sabrukušas, bet daļa ir tuvu sabrukšanai. Jaukie apstādījumi aizauguši un tikai pavasaros, kad zied savvaļas tulpes un citi iesakņojušies augi, var nojaust par vietas kādreizējo pilnību. Tomēr Konrādiju dzimta savu īpašumu neaizmirst un Sesavas pagastā šad tad ierodas kāds no īpašnieku pēctečiem, lai gādātu par dzimtas kapa vietu sakopšanu un iestādītu kādu paliekošu koku.
Materiāls tapis sadarbībā ar Sesavas pagasta muzeja vadītāju Dzidru Šulcu
