10. septembra pēcpusdienā sazvanījos ar Nacionālo bruņoto spēku admirāli, NATO integrācijas sekretāru Gaidi Andreju Zeibotu.
10. septembra pēcpusdienā sazvanījos ar Nacionālo bruņoto spēku admirāli, NATO integrācijas sekretāru Gaidi Andreju Zeibotu.
11. septembra rītā viņam bija paredzēts doties uz Vašingtonu, tādēļ norunājām, ka tiksimies pēc nedēļas. Taču pēc jau zināmajiem notikumiem mūsu saruna Rīgā notika agrāk – pēc trim dienām.
Kāds bija jūsu plānotās Amerikas vizītes mērķis un kā izvērtās šis brauciens?
Saskaņā ar Amerikas un Baltijas valstu prezidentu Rīgā parakstīto Baltijas hartu regulāri Vašingtonā notiek apspriedes, kurās tiek skatīti gan saimniecības, kultūras, gan arī aizsardzības jautājumi. Šādas tikšanās bija paredzētas arī septembra otrajā nedēļā. Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš devās uz Vašingtonu jau pirmdien no Briseles. Es izlidoju otrdienas rītā no Rīgas. Caur Kopenhāgenu devos uz Ameriku. Bija atlikušas apmēram divas lidojuma stundas, kad mums pēkšņi bez plašākiem paskaidrojumiem paziņoja, ka sakarā ar lielu nelaimi lidmašīnas kurss ir mainīts un mēs dosimies uz Reikjaviku. Nosēžoties šajā salā, pasažieri saņēma atļauju lietot mobilos telefonus. Centrāles bija pārslogotas gan Amerikas, gan Eiropas virzienā. Galu galā man izdevās sazvanīt Nacionālo bruņoto spēku štāba dežurantu. Viņam līdzās gadījās arī komandieris Raimonds Graube, kas man īsumā atstāstīja pirmās ziņas par notikušo (pārsvarā tā bija televīzijas kanāla CNN informācija). Lidmašīnās man blakus atradās arī daži Ņujorkas un Vašingtonas iedzīvotāji. Viņu pārdzīvojumi, pūloties ko uzzināt tuvāk par saviem tuviniekiem, man paliks atmiņā visu mūžu. Pēc degvielas uzpildīšanas lidmašīna devās atpakaļ uz Eiropu. Nosēdāmies Norvēģijā, Bergenā, kur bija izveidots speciāls pasažieru koordinācijas centrs. Tālāk caur Kopenhāgenu tiku mājās.
Kā ārkārtējais teroristu uzbrukums Amerikā ietekmē Latvijas aizsardzības sistēmu, bruņotos spēkus?
Tas ir ļoti, ļoti sarežģīts jautājums. Skaidrs, ka starptautiskajam terorismam nav robežu. Pret to var cīnīties tikai ar kolektīvu spēku. Notikušais traģiski apliecināja, ka neviena, pat visstiprākā valsts, atsevišķi ņemot, nav pasargāta. Mēs varam redzēt, ka ASV cenšas šajā jomā apvienot valstis neatkarīgi no to politiskās, reliģiskās vai citas piederības. Amerikāņi runā gan ar savu lielāko aukstā kara laika ienaidnieku Krieviju, gan ar Pakistānu, kura zināmā mērā atbalsta teroristu bin Ladenu un kurai jau ir kodolieroči. Arī Latvijai ir jābūt kopā ar pretterorisma spēkiem. Pretējā gadījumā varam palikt kaut kādā citā politiskajā zonā.
Terorisms un karš. Amerikas notikumos šie jēdzieni bija ļoti tuvu…
Ja, domājot par to, kas ir noticis, iet vēl dziļāk, tad iespējams, ka mēs savā izpratnē par to, kas ir karš, esam atpalikuši. Kara jēdziens ir attīstījies. Senākos laikos tas bija stāvoklis, kad armijas stāvēja viena pretī otrai, vīri ar zobeniem viens otru kāva. Vēlāk parādījās tā saucamās frontes līnijas. Tās pastāvēja gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Tad arvien lielāku nozīmi ieguva ieroči, kas spēj darboties tūkstošiem kilometru attālumā, un militārajā stratēģijā kļuva vispārpieņemts, ka turpmākajos karos nekādu frontes līniju nebūs un par galvenajiem mērķiem kļūs stratēģiski centri (1991. gada Persijas līča karš to apstiprināja). Pēc 11. septembrī notikušās nelaimes rodas domas, ka šis nav kaut kāds atsevišķs noziedzīgs terora akts, bet gan jauns kara veids. Vienkāršais nozieguma izdarīšanas motīvs: es gribēju kādam atriebties un izdarīt ko sliktu, te neder. Ļoti iespējams, ka teroristiskais uzbrukums notika saistībā ar kāda grupējuma tālejošiem ambicioziem mērķiem. Salīdzinājumam var teikt, ka arī Otrais pasaules karš taču izvērsās saistībā ar lielām gan fašistu, gan komunistu ambīcijām, vēlēšanos iegūt varu pār pasauli.
Kādi varētu būt šie ambiciozie motīvi, idejas, kuru vārdā tika izdarīta šī ārkārtīgā nežēlība, turklāt noziedznieki pašnāvnieki taču acīmredzot darbojās ar stingru personīgu pārliecību?
Šī tā saukto kamikadzu problēma, bez šaubām, ir ļoti aktualizējusies. Man savā mūžā nav bijis laika to dziļāk papētīt, bet negribētu ticēt, ka kamikadzu skolotāji, instruktori paši ir kamikadzes.
Karu, bruņotu konfliktu cēloņi ne vienmēr tiek skaidri pateikti. Mēs, piemēram, bieži vien saistībā ar Tuvajiem Austrumiem saņemam ziņas par karadarbību pie Golānas augstienes. Ir vispārzināma palestīniešu griba dibināt savu valsti un izraēliešu – nostiprināt savējo. Taču pirms dažiem gadiem, kad studēju ASV Kara koledžā (Gaidis Zeibots šo ļoti prestižo mācību iestādi ir beidzis ar izcilību – red.), šī problēma tika skatīta arī no citas puses. Proti, Golānas augstiene nozīmē pieeju nozīmīgiem saldūdens krājumiem, bet Izraēlā ūdens trūkst. To pieved ar tankkuģiem kā citviet naftas produktus. Šis jautājums par karadarbības motīviem ir ļoti sarežģīts. Ir vajadzīgi pamatīgi gan ekonomiski, gan socioloģiski pētījumi.
ASV ir gatava sākt pret teroristiem karu.
Tur ir problēma: pagātnes karos ienaidnieku bija vienkārši pesonificēt, tas atradās kādā noteiktā ģeogrāfiskā vietā, bet nu situācija ir mainījusies. Tagad daudzi runā, cik svarīgs ir militāro operāciju informatīvais nodrošinājums, izlūkdienestu darbība, citādi mēs vienkārši nezinām, kur ir ienaidnieks. Es domāju, ka šajā ziņā esam lielu pārmaiņu priekšā. Pasaulē mieru nosargāt varēs tikai tad, ja starp valstīm būs augsta līmeņa, labi aizsargāta informācijas apmaiņa. Protams, nozīmīgi arī vēl daudzi citi sadarbības faktori, kurus tagad vēl grūti nosaukt.
