Aizvien biežāk presē parādās sludinājumi ar darba piedāvājumiem lauksaimniecībā ārvalstīs. Uzreiz nāk prātā jautājums – cik tas ir izdevīgi? Ieva un Guntars nolēma pamēģināt.
Aizvien biežāk presē parādās sludinājumi ar darba piedāvājumiem lauksaimniecībā ārvalstīs. Uzreiz nāk prātā jautājums – cik tas ir izdevīgi? Ieva un Guntars nolēma pamēģināt.
Ievu Bāgunti sastapu ceļa jūtīs. Nākamajā dienā viņa devās uz Īrijas galvaspilsētu Dublinu, lai tur strādātu vienā no «McDonald’s» restorāniem, nezinot, kas īsti viņu sagaida. Taču par sirdsmieru gādāja doma, ka tā viņa tuvosies savam draugam, kas jau gadu strādā Īrijā tītaru fermā.
Kā Guntars nokļuva Īrijā?
Viņš, drauga pierunāts, aizgāja uz vienu firmu. Tur pieteicās, iesniedza dokumentus, un vairāk nekādu prasību nebija. Ar mani notika citādi. Pirms braukšanas bija jānokārto dažādas analīzes, jāapmeklē ārsti, pat jāpārbauda, vai nav AIDS, un jāveic grūtniecības tests. Tikai pēc gaidpilna pusgada man tika piemeklēta darbavieta. Ar gaidīšanu ir jārēķinās.
Cik jāmaksā firmai, kas dod iespēju strādāt ārzemēs?
Guntaram bija jāmaksā 250 dolāru, bet runā, ka cena ir pat trīskāršojusies. Man šo izmaksu nebija, jo Guntars, būdams jau Īrijā, tur uz vietas runāja ar pārstāvi no Latvijas par manu potenciālo ierašanos.
Vai tu pati vēlējies strādāt tieši «McDonald’s» restorānā?
Nē. Sākumā man piedāvāja strādāt pie liellopiem, bet es atteicos. Un paldies Dievam, ka tā, jo pretējā gadījumā visai ātri atgrieztos mājās sakarā ar mutes un nagu sērgas izplatību Lielbritānijā. Bija arī vēl citi piedāvājumi darbam lauksaimniecībā. «McDonald’s» ir labākā alternatīva.
Kā jūties brauciena priekšvakarā?
Ir neliels satraukums, jo nezinu, kādi būs darba un dzīvokļa biedri. Gribas, lai ar visiem izveidotos labas attiecības. No otras puses, jūtos droša – ja būs kāda neveiksme vai slikti aizvadīta diena, varēšu pazvanīt Guntaram un pasūdzēties (smejas). Tur būsim tuvāk viens otram. Mūs šķirs tikai nieka 70 kilometru.
Kāda ir Guntara darba diena?
Viņš strādā tītaru fermā. Tur ir atsevišķas putnu kaušanas dienas, bet pārējo darba laiku Guntars pavada, tītarus atkaulojot. Kaušana Īrijā notiek pēc vishumānākās metodes, cik nu tas vispār var būt cilvēcīgi. Dzīvu tītaru iemērc ūdenī, tad ar elektrību izdalošu ierīci nogalina. Dienā tiek nokauts vidēji 2000 tītaru. Liekas, ka svētkos īri ēd tikai tītarus!
Vai tītaru atkaulotājam nepieciešamas iemaņas?
Fermā pie atkaulošanas strādā 15 cilvēku ar ļoti asiem nažiem. Lai neiegrieztu rokā, tiek vilkti cimdi no speciāla, izturīga materiāla, taču pieredzējušākie darbinieki šos cimdus nelieto, jo viņiem tītaru atkaulošanā ir tāda kā meistarības pakāpe. Viņi putnu spēj apstrādāt zibens ātrumā. Sākumā Guntaram nebija nekādas darba pieredzes un iemaņu, bet gada laikā jau izdevies nedaudz «piešauties», taču cimdi drošībai nekaitē.
Kādi ir latviešu strādnieka Īrijā dzīves apstākļi?
Parasti vairāki ārzemnieki dzīvo vienā mājā vai dzīvoklī. Guntaram ir četri mājas biedri. Telpas ir izremontētas, taču, protams, ne jau eirolīmenī. Tomēr uzturēties tur ir visai mājīgi. Apmešanās vieta ir tuvu fermai, jo īriem nepatīk iet tālu uz darbu.
Brīvajā laikā var apmeklēt kādu no ļoti daudzajiem krodziņiem. Vienā Guntars ar draugiem, priecājoties pa īstam, lēkā pa krēsliem un par nepiedienīgu uzvedību tiek izraidīts, bet jau nākamajā jautrība turpinās.
Oficiālais darba laiks ir no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, taču var strādāt virsstundas. Par tām arī vairāk maksā.
Daudzus visvairāk interesējošais jautājums – kāda tur ir alga?
Darbiniekam no Latvijas, protams, tiek maksāts mazāk nekā īram, bet nopelnīt vienalga var samērā labi. Būšu operatore un pelnīšu trīs latus un piecdesmit santīmus stundā, bet par virsstundu saņemšu septiņus latus un piecdesmit santīmus.
Vai doties uz Īriju nolēmi, lai strādātu tuvāk draugam?
Nē. Vairāk tomēr domāju par iespēju nopelnīt. Ko es šeit darīšu? Man ir augstākā izglītība ekonomikā. Tās amplitūda ir visai plaša. Nezinu, ko izvēlēties. Darbu dabūt Jelgavā ir grūti, vēl jo vairāk labu darbu.
Ja uz Īriju nebrauktu, Guntars arī tur darba termiņu nepagarinātu.
Kā uzturējāt sakarus drauga prombūtnes laikā?
Reizi vai pat divas reizes nedēļā sazvanījāmies, bet ilgi gan nerunājām. Ikdienā sūtījām «mesidžus» (īsas vēstules – red.). Divas reizes Guntars atbrauca ciemos – uz manu izlaidumu un neilgi pēc vecgada vakara svinībām. Bet īri nelabprāt kādu laiž brīvdienās uz mājām.
Un kā ir ar greizsirdību? Krodziņi, svētki…
Greizsirdība ir slikta īpašība, mēs ar to viens otram un paši sev nervus nebojājam. Kad Guntars izlēma braukt, gribējās atrunāt, bet tā es uzņemtos lielās noteicējas lomu. Guntars agri vai vēlu teiktu: «Man bija iespēja nopelnīt, bet tagad tik jācilā dēļi. Mugura sāp!» Viņa līdzšinējā darba vieta bija «Florā», no kuras Guntars aizgāja ar nopietnu muguras savainojumu.
Tādēļ uzskatu, ka nav vajadzības uztraukties par to, ko nevaru mainīt. Arī Guntars neuztraucas. Mēs taču esam kopā!
Interesanti
Kopumā uz Īriju strādāt aizbraukuši aptuveni 6000 latviešu.
1998. gadā Īrijas Republika izsniedza tikai četras darba atļaujas strādniekiem no Latvijas, 2000. gadā – 2171, bet 2001. gada pirmajā pusē – 2555.
Latvijas iedzīvotāji veido 13,8 procentus no visiem ne Eiropas Savienības valstu viesstrādniekiem.
Viesstrādnieku pieprasījums Īrijā radies straujās tautsaimniecības izaugsmes dēļ.
