Vissirsnīgākie sveicieni visiem šodienas gaviļniekiem – Guntrām, Mariannām un Ginteriem! Īpašs «Ziņu» suminājums un labas veselības vēlējumi Mariannai Pravornes kundzei.
Vissirsnīgākie sveicieni visiem šodienas gaviļniekiem – Guntrām, Mariannām un Ginteriem! Īpašs «Ziņu» suminājums un labas veselības vēlējumi Mariannai Pravornes kundzei.
Gaviļniecei nākamgad tieši Jāņu rītā gaidāma astoņdesmit gadu jubileja, taču to nemūžam nepateiksi. Augstākais, viņas gadu skaits varētu turēties tā ap septiņdesmit…
Kad ciemojāmies pie Pravornu pāra, sagadījās, ka pie mammītes bija arī visi trīs viņas bērni: Imants un Elza dzīvo tepat Jelgavā, bet Rita mīt Mariannas dzimtajā Kuldīgā. «Mammīte mums ir mācījusi visu to labāko: ticību, tikumu, taisnīgumu, strādīgumu un godīgumu pret sevi un citiem,» tā saka meita Rita.
Mariannas kundzes pirmais vīrs krita karā, un viņa palika ar trim bērniem: «Grūti gāja. Pēc kara lauku darbos vīriešiem par darbu deva divus siekus graudu, sievietēm – vienu. Stājos pie kuļmašīnas un darīju vīru darbu, lai dabūtu vairāk graudu, ko sabīdelēt… Strādāju trijos darbos: par pārdevēju, slaucīju ielu un vēl šuvu. Nolēmu, izaudzināšu bērnus, izprecināšu un tad domāšu par sevi. Tā arī notika.»
Marianna ar savu otro vīru iepazinās jau trīsdesmito gadu beigās, kad jelgavnieks Kārlis dienēja Kuldīgā. Iekritusi acīs skaista, jauna sieviete, bet viņa, precēta būdama, izvairījusies no turpmākām tikšanās reizēm. Taču acīmredzot tas bija liktenis, jo vēlāk, jau Jelgavā dzīvodama, Marianna atkal viņu satikusi. Tā nu abi laimīgi dzīvo kopā jau daudzus gadus. «Viņa mani kā tādu puišeli uzpasē: vai tu to negribi vai atkal šito,» tā Kārlis.
Abi tagad vēl mundri un dzīvespriecīgi, ne velti 1938. gadā Kārlis Pravornis bijis Latvijas čempions skriešanā, bet Marianna Kuldīgas laikos bijusi pirmā sieviete motobraucēja. Ko tik viņa neprot! Līdzās smalkajiem «sieviešu darbiem» – tamborēšanai un rišeljē mežģīņu izšūšanai («Man ar mammas izšuvumiem bija visa istaba izgreznota,» iestarpina meita Elza.) – gaviļniece makšķerējusi un medībās gājusi. Par viņas precīzajiem trāpījumiem brīnījušies pat vīri. Savulaik Marianna ar Kārli apceļojuši visu plašo padomju zemi. Tā Sočos Marianna nolēmusi izmēģināt savu laimi šautuvē. Šāvusi mērķī trīs reizes, bet tas stāv kā stāvējis. «Ja es trīs reizes šauju un nekrīt, tas nozīmē, ka piestiprināts. Saku pārraugam, ka krāpjas. Viņš no sākuma spirinājās pretī, bet es pati pārbaudīju – mērķis piesists. Tad nu viņš man vairākas balvas deva, lai tik es nevienam nestāstu, ka viņš blēdās,» jautri pabeidz Marianna.
Meitas atzīst, ka mammīte vienmēr ir optimiste, taču prot būt arī stingra un viņu labāk nekaitināt. Sadusmota viņa vēl cienījamos gados nevēlamas personas no savas mājas itin sparīgi dabū ārā. «Nu, mammīt, tev gan ir duka!» atlicis novērtēt bērniem.
Mariannas Pravornes koks izaudzis itin kupls. Skaitot gan pašai, gan meitām piepalīdzot, iznāca, ka viņai ir deviņi mazbērni, divdesmit viens mazmazbērns, deviņpadsmit mazmazmazbērni un jau viens mazmazmazmazbērniņš. «Viss manā dzīvē ir bijis, taču vienmēr beigas bijušas laimīgas,» saka šīsdienas gaviļniece.
