Noteicējs var būt vienīgi tas, kam pieejama informācija. Ja cilvēkam tās nav, viņa rīcībspēja lielā mērā ir paralizēta.
Noteicējs var būt vienīgi tas, kam pieejama informācija. Ja cilvēkam tās nav, viņa rīcībspēja lielā mērā ir paralizēta.
Vai nu inerces, vai arī profesionālās piesardzības pēc Latvijas likumdevēji nesteidzas sabiedrību aplaimot ar informācijas pieejamību, lai gan jau kopš 1998. gada spēkā ir pašreizējais Informācijas atklātības likums. Tajā pašā gadā Saeima pieņēma Latvijas Republikas Satversmes Cilvēktiesību daļu, kuras divi panti reglamentē iedzīvotāju tiesības uz informāciju. Tādējādi Latvija kļuva par vienu no pirmajām valstīm Austrumeiropā, kurā iedzīvotāju tiesības uz informāciju noteica īpašs likums.
Diemžēl atkal vietā salīdzinājums: gribējām kā labāk, iznācis – kā vienmēr. Pusratā. Jo pieņemt likumu kārtējoreiz izrādījies vienkāršāk nekā iedarbināt, tas ir, nodrošināt arī tā izpildi. Likuma iedzīvināšanai pietrūcis mehānisma: lai varētu nodrošināt katram iedzīvotājam tiesības uz viņa pieprasījuma operatīvu izvērtēšanu, jābūt finansēm un īpaši apmācītiem cilvēkiem. Savukārt pilnu likuma izpildi valstij finansiāli vieglāku padarītu visas pieejamās informācijas publicēšana, tai skaitā vislētākajā un iedzīvotājiem izdevīgākajā veidā – internetā. Tikai izpildot šos nosacījumus, valsts varēs uzskatīt, ka ir izpildījusi Informācijas atklātības likuma nosacījumus – sniegt iedzīvotājiem jebkuru informāciju, arī to, kuru valsts iestāžu darbiniekiem nebūt negribētos izpaust. Tādā gadījumā varēs sacīt, ka valstī reāli darbojas daudzinātā e–pārvalde, bet pagaidām vairāk ir vietā cits apzīmējums: «Aū, valdība!»…
Tas ir, valdība aktīvi jāaicina nodrošināt savu lēmumu izpildi.
Vienlaikus valstī tās vai citas informācijas publiskošanu vai neizpaušanu reglamentē vairāk nekā 50 speciālo likumu. Pozitīva vide gan likumdošanas, gan prakses ziņā ir uzņēmējdarbības atklātībai. Latvijai jau kopš 1995. gada ir viens no atklātākajiem Uzņēmumu reģistriem Eiropā. Tā vērtību ceļ informācijas pieejamība internetā. Arī likums par pašvaldībām nosaka pašvaldības pienākumus informēt iedzīvotājus par vietējās varas aktivitātēm un pieņemtajiem lēmumiem, savukārt ar ārvalstu donoru atbalstu un sabiedrisko organizāciju iniciatīvu Saeima un Ministru kabinets kopš 2000. gada sākuma ievieto internetā lēmumu un likumu projektus.
Taču iedzīvotājiem joprojām jāsaskaras ar valsts amatpersonu nekompetenci attiecībā uz viņu pienākumiem sniegt informāciju. Daudzviet, īpaši pašvaldībās, par informācijas atklātības likumu ierēdņi nav dzirdējuši vai arī uzskata, ka tas neattiecas uz viņu iestādes darbu. Padomju laika modelis, kad ierēdņa darbu noteica priekšnieka instrukcija, bet likumus neviens nepildīja, ļauj arī pašlaik amatpersonām uzskatīt, ka informācija, ar ko viņi strādā, viņiem pašiem arī pieder, vairumā iestāžu lēmums par informācijas sniegšanu katru reizi jāpieņem priekšniekam, jo nav vienotas reglamentējošas sistēmas, lai noteiktu, kura informācija ir pieejama ikvienam.
Mūsu valsts likumdošanu nevar uzskatīt par efektīvu kaut vai tādēļ, ka regulāri iznāk saskarties ar barjeru informācijas pieejamībā: ziņas ne vienmēr ir pieejamas pat cilvēkiem, kuru misija ir nest tās tālāk sabiedrībai – žurnālistiem.
To radikāli varētu novērst, par informācijas nesēju maksimāli izmantojot internetu. Pamazām situācija uzlabojas arī pie mums, taču gausi. Piemēram, šogad laikraksts «Latvijas Vēstnesis» savā mājas lapā nodrošinājis iespēju iepazīties ar normatīvajiem aktiem un diskutēt par tiem, turklāt piedāvā dažādas saites uz tiesību resursu adresēm internetā. Tiesa, šai mājas lapai var pārmest neinteresantu dizainu, tomēr informācija izvietota skaidri.
Tajā pašā laikā valsts pārvaldes iestāžu interneta resursiem ir kopīgs trūkums – tie galvenokārt domāti prezentācijai, nevis lietišķai informācijas sniegšanai. Lielākajā daļā ministriju un to pārraudzības iestāžu mājas lapu ir pieejama kontaktinformācija – darbinieku vārdi, tālruņu numuri un elektroniskā pasta adreses. Praktiski vienīgi cieši ar biznesu un finansēm saistītu valsts iestāžu un aģentūru mājas lapās var iegūt datus par noteiktām norisēm, likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas procesu. Taču šo datu galvenais trūkums ir – vecums, lietotājam neparocīgs formāts un nepārdomātais vai nesakārtotais dizains.
Patlaban kopumā visai paviršā attieksme pret informācijas ievietošanu internetā tiek izskaidrota ar to, ka likumos šāda prasība nav ietverta, tam trūkst līdzekļu vai arī tie nav piešķirti vispār. Tas nozīmē, ka neatliek nekas cits kā vien pašai sabiedrībai aktivizēties un pieprasīt valdībai rīkoties enerģiskāk. Piemēram, tā tas darīts Igaunijā. Tur beidzamajos gados ne vien radīta precīza likumu bāze informācijas pieejamībai, bet arī praktisks nodrošinājums. Kamēr mēs tikai laužam šķēpus par reģionu informatizācijas iespējamiem modeļiem, ziemeļu kaimiņiem jau visas pašvaldības saslēgtas vienotā informācijas tīklā, bet pilnīgi visās skolās internets pieejams jau kopš 1998. gada. Kā tas izdevies? Protams, investējot pašiem un piesaistot ārvalstu finansējumu. Taču tas iespējams tikai tad, ja attiecīgā valstī ir izstrādāta vienota informatizācijas politika. Latvijā tādas joprojām trūkst. Pie mums, šķiet, līdz informācijas sabiedrībai un patiesai demokrātijai vēl tāls ceļš ejams.
Daudzu masu informācijas līdzekļu vadītāji iesnieguši aicinājumu valdībai, e–pārvaldes projekta izstrādātājiem nevilcināties ar programmas virzīšanu un finansējuma nodrošināšanu, nosakot, ka e–pārvaldei jākļūst par vienu no nacionālajām prioritātēm. Tas palīdzēs arī Latvijas žurnālistikai kļūt dziļākai, analītiskākai, uz seku paredzēšanu orientētai, neļaujot pilsonim apmaldīties augošās informācijas plūdos, bet varai – ar to manipulēt.
Sabiedrības uzraudzība informācijas sniegšanā būs aktuāla arī turpmāk, taču valsts uzdevums ir radīt mehānismu informācijas atklātības likuma aktīvai iedzīvināšanai visos līmeņos, izstrādājot metodiskus norādījumus un sekojot to izpildei. Šāda sistēma nepieciešama arī tāpēc, lai vienlaikus ar atklātību valsts spētu aizsargāt iedzīvotāju personisko informāciju, kas atrodas tās rīcībā. Tāpēc jāieklausās Pasaules Bankas ekspertu ieteikumā nodot informācijas likuma iedzīvināšanas uzdevumu Personas datu aizsardzības birojam, to attiecīgi pārdēvējot.
