Brigitas Dobrās bērni ir uzauguši starp puķēm un kāpostiem, jo viņas lielākā aizraušanās ir ziedi. Tagad viņai izdevies piepildīt arī vienu no lielākajiem saviem mērķiem – atvērt sen lolotu un izplānotu ziedu veikalu.
Brigitas Dobrās bērni ir uzauguši starp puķēm un kāpostiem, jo viņas lielākā aizraušanās ir ziedi. Tagad viņai izdevies piepildīt arī vienu no lielākajiem saviem mērķiem – atvērt sen lolotu un izplānotu ziedu veikalu.
Brigita Dobrā atzīst, ka Jelgavā iedzīvoties viņai palīdzējis kurzemnieces rūdījums, jo viņas dzimtā puse ir Roja. Mūsu pilsētā ieprecējusies.
«Godīgi sakot, Jelgavā man no sākuma galīgi nepatika – ne mīļuma, ne zaļumu, bet pieradu, iedzīvojos,» stāsta Brigita. Lai arī vēl tagad reizēm, īpaši vasarā, tā vien prasoties aizbraukt līdz jūrai.
Darbs padomju laikos Brigitai bijis tāds, par ko tagad jauniešiem atliktu tikai neziņā plecus paraustīt – viņa bija sakaru inženiere tālsarunu centrā. Tur bijis naktī jāpārbauda aparatūra, lai dienā cilvēki varētu zvanīt un viss būtu kārtībā. Jākonstatē bojājumi un jānosūta uz tām sakaru līnijām montieri. Kad piedzima bērni, Brigita savu nodarbošanos pilnīgi mainījusi.
«Paralēli manam iepriekšējam darbam jau sākām audzēt puķes un kāpostus. Daudz tulpju audzējām un vedām uz Krieviju. Arī uz visiem valsts svētkiem vedām pārdot ziedus uz Ļeņingradu. Cītīgi strādājām, lai gan toreiz jau to sauca par spekulāciju.
Par saviem bērniem es vienmēr saku, ka viņi ir uzauguši starp puķēm un kāpostiem. Arī viņi bija spiesti iemācīties strādāt – tulpes bija jāšķiro un jārok, kastītes jātīra. Abiem bija dienas norma. Tad mainījās laiki, un es ar puķu tirdzniecību sāku nodarboties Rīgas Centrāltirgū. Tā es daudzus gadus nostrādāju, bet pēc tam tomēr sapratu, ka ir pārāk grūti izbraukāt,» savus puķu tirdzniecības aizsākumus atceras Brigitas kundze.
Vēlāk pēc braukāšanas uz Rīgu viņa sākusi birojiem piedāvāt savus sēru izstrādājumus – vainagus, štrausus.
Pēc tam pienācis laiks nelielam veikaliņam – tas tapis Latvijas Lauksaimniecības universitātes 5. dienesta viesnīcā un bija tur četrus gadus. Paralēli darbam veikalā Brigitai mājās vēl atradās (un ir vēl tagad) arī ziedu vairumtirdzniecības bāze. Tā bijusi vajadzīga, lai, kā saka pati Brigita, «varētu savilkt kopā galus, jo ziedu tirdzniecība nav no tām izdevīgākajām, jo parasti ir ļoti liels preces atbirums.»
Burtiski pirms dažām dienām jaunatvērtais veikals Brigitai bijis ļoti liels mērķis, kuru viņa lēnām un pamatīgi centusies piepildīt. Tagad tas ir izdevies. Tomēr izrādās – tas vēl nebūt neesot viss, ko no viņas var gaidīt jelgavnieki. Tālākos nodomus Brigita gan neatklāj, tomēr atzīst – vēl šis tas padomā esot gan!
Jaunā veikala īpašniece, nu, kad tas ir gatavs, atzīst: «Es nekad nebūtu varējusi piepildīt savu sapni par veikalu bez tik liela ģimenes, radu un draugu atbalsta. Bērni vienmēr ir tik daudz palīdzējuši, un nekad neesmu no viņiem dzirdējusi iebildumus. Domāju, ka man veikals izdevies tāds, kā biju iecerējusi.»
Vadot veikalu kopmītnēs un arī tagad jauno, ievērots, ka jelgavniekiem īpaši patīk mazi, mīļi pušķīši. Tāda pati gaume esot arī studentiem. Un, ja kāds ir iedomājies, ka studenti mūsdienās vairs tādus niekus kā puķes nepērk, tās esot pilnīgas muļķības. Studenti puķes pērkot patiešām daudz, it īpaši, kad kalendārā ir populārāki meiteņu vārdi.
Brigita stāsta: «Kad mēs pārnācām uz jaunām telpām, man likās, ka studenti būs par slinku, lai nāktu uz jauno veikalu, lai pirktu puķes, bet nekā – bažām nebija pamata.»
Tā kā Jelgavā ziedu veikalu netrūkst (Brigitas meita Inese, kas piedalās sarunā, piebilst: «Jelgavā, šķiet, netrūkst divu lietu – skaistumkopšanas salonu un ziedu veikalu!»), veikala īpašniece pauž viedokli, ka tas liekot vienmēr padomāt par kaut ko jaunu un interesantāku, ar ko piesaistīt pircēju uzmanību.
Pašai Brigitai patīkot visas puķes. Agrāk viņas favorītes bijušas rozes, tagad vairs tā neesot: «Man šķiet, ka katru puķi sajūtu, tāpēc tās visas man ir tuvas.» Arī pati, ejot ciemos, viņa vienmēr cenšoties dāvanā aiznest arī ziedus. (Inese iesaistās: «Jā, tikai mums gan puķes neviens nedāvina! Visi domā, ka mums mājās jau tāpat pietiek ziedu, bet kuram gan nepatīk jubilejās tos saņemt!»)
Brigitai ļoti patīkot atpūsties ceļojot, bet «tagad … jau neiznāks … vēl ilgi nebūs, pa kuru laiku ceļot. Visa diennakts paiet darbā! Brīvā laika nav vispār. Tā jau tikai liekas – veikals nu man ir, darba vairs nebūs tik daudz. Bet puķes katru dienu ir jāapgriež, ūdens jāmaina … Tā diena paiet, bet es nesūdzos, jo man ļoti patīk mans darbs. Ne katram laimējas darīt to, kas visvairāk patīk».
Vēl Brigita ļoti gribētu vairāk darba veltīt sava dārza iekopšanai, bet arī tam īsti vaļas nepietiekot, tomēr viņa ir nolēmusi tuvāko gadu laikā to kārtīgi izplānot un ierīkot.
