Cilvēka dabā tā ir iekārtots, ka nepieciešams nemitīgi kaut ko meklēt, pētīt un nodarboties ar nezināmā atklāšanu.
Cilvēka dabā tā ir iekārtots, ka nepieciešams nemitīgi kaut ko meklēt, pētīt un nodarboties ar nezināmā atklāšanu. Līdz šim tālākais punkts no Zemes, kur bijis cilvēks, ir Mēness, taču tas nebūt nav pasludināts par galapunktu, par kuru tālāk nav iespējams sniegties. Tādēļ nav pat pārsteidzoši, ka zinātnes korifeji par savu mērķi izvirzījuši Saules sistēmas pamatīgāku apceļošanu un izpēti, kā arī lidojumus ārpus tās, bet jau ar galvas tiesu pārākām tehnoloģijām – tādām, kuru aptuvenas aprises pašlaik sastopamas tikai jaunāko klašu skolasbērniem adresētās komiksu grāmatās. Līdz tam gan jāpaveic liels darbs, lai atrisinātu virkni problēmu, citādi galaktikas apceļošana var palikt kā «papīra plāns», kas tā arī nekad netiks piepildīts. Pie fantastikas ieviešanas realitātē nopietni ķērušies Starptautiskās kosmosa stacijas speciālisti.
Piemēram, līdz šim laiks, ko kosmonauti pavadījuši vienā ekspedīcijā Visumā, ir mērāms mēnešos, taču došanās «dziļākos zvaigznājos» var prasīt gadus. Mediķus nodarbina jautājums, vai iespējams panākt tādu astronautu veselības kondīciju, lai šāda laika posma pavadīšana ekspedīcijā neradītu tiešus draudus dzīvībai. Bezsvara stāvoklī cilvēka galvai pieplūst papildus divi litri ķermeņa šķidruma, kas ir nesalīdzināmi bīstamāk nekā tā saucamā «kosmosa slimība», kas mēdz piemeklēt pat pieredzējušus astronautus. Un kur tad nu vēl kosmisko staru radiācija! Bez tam nepieciešams uzlabot kosmosa kuģu izturību. Lai arī šos monstrus nekādi nevar salīdzināt ar papīra vai pasažieru lidmašīnām, tālākiem lidojumiem Saules sistēmā tie ir pārāk neizturīgi, jo tur tos nopietni apdraud ar ātrumu simt piecdesmit tūkstoši jūdžu stundā lidojoši meteorīti, un pietiek ar sāls grauda lieluma meteorītu, lai izsistu kosmosa kuģa stiklu.
Par lidošanas ārpus Saules sistēmas pārdrošību liecina kaut vai neiedomājami lielais attālums, kas jāpārvar. Piemēram, lai sasniegtu vistuvāko zvaigzni Alfa Kentauri, lidojot desmit reižu lēnāk par gaismas ātrumu, būtu nepieciešams vairāk nekā četrdesmit gadu, tāpēc jaunais gaisa kuģis, kas tiek izstrādāts tieši lidošanai uz zvaigznēm, iecerēts tāds, kas varētu pārvietoties tikai mazliet lēnāk par gaismas ātrumu, un tas būs ātrākais lidojošais objekts (šoreiz – zināmais), kāds jebkad uzbūvēts. Pretējā gadījumā, saprotams, kosmonautiem šādas misijas izpildei ar vienu dzīvi būtu par maz. Loģisks būtu jautājums, kā šo kosmosa kuģi nodrošināt ar pietiekamu enerģijas daudzumu, jo nodrošināties ar rezervi vairākiem gadiem diezin vai būs iespējams. Šo problēmu ieplānots atrisināt, radot iespēju lidaparātu darbināt ar saules enerģiju. Pašlaik Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (NASA) speciālisti Zemes orbītā veic jaunās, ar saules enerģiju darbināmās sistēmas izmēģinājumus, un secinājums ir tāds, ka topošā monstra ātrums būs vairākus tūkstošus reižu lielāks nekā slavenajam «Apollo»!
Vairāki NASA kosmosa speciālisti pievērš uzmanību tam, ka vairāk nekā gadsimta ceturksnis pagājis, kopš pēdējoreiz cilvēks bijis uz Mēness (slavenā «Apollo 17» misija 1972. gadā Džīna Sernana vadībā), iekavējušies arī plāni izveidot tur pastāvīgu kosmosa staciju. Viens no jaunā hiperātrā kosmosa kuģa izstrādātājiem – Bobs Forvards – uzskata, ka, pirms tur tiek izveidota stacija, primārais būtu nodrošināt ātru nokļūšanu uz Mēness. Tas gan neietekmēs ieceres, kas saistītas ar zvaigžņu apskati tuvplānā. Cits projekts saistīts ar Marsa «iekarošanu». Pastāv pieņēmums, ka uz šīs planētas laika sistēma ir līdzīga tai, kas eksistē uz Zemes, un ka Marss senāk bijis kolonija Zemes atklājējiem un vēlāk arī iekarotājiem. Tomēr pagaidām tur nav iespējams pietiekami nodrošināties pret ultravioleto starojumu un ir grūtības ar skābekli. Bez tam zināmas problēmas rada arī attālums, kura pārvarēšana vienā virzienā prasa deviņus mēnešus.
Lai maksimāli izslēgtu kosmosa pētnieku mocības, kas jāpavada garajā ceļā, tiek ģenerētas neizsakāmi ekstremālas idejas, piemēram, uz laiku, kas jāpavada ceļā, astronautu var iemidzināt vai pat iesaldēt. Ja tas tiek darīts ar embrijiem, kādēļ tāpat nevarētu ar dzīviem pieaugušiem cilvēkiem?
