Zemgales partiju var uzskatīt par samērā veiksmīgiem debitantiem ne tikai Jelgavas, bet arī visas Latvijas politikā. Ar savu dibināšanu papildinot reģionālo politisko spēku klāstu, ZP, kā vēsta tās nosaukums, iestājas par reģionālajām prioritātēm.
Zemgales partiju (ZP) var uzskatīt par samērā veiksmīgiem debitantiem ne tikai Jelgavas, bet arī visas Latvijas politikā. Ar savu dibināšanu papildinot reģionālo politisko spēku klāstu, ZP, kā vēsta tās nosaukums, iestājas par reģionālajām prioritātēm. Partijas darbu Jelgavas Domē un attieksmi pret notiekošo Latvijā sarunā ar Modri Sprudzānu raksturo viens no ZP līderiem, Domes deputāts Viktors Valainis.
Kā jūs vērtējat Domes pozīcijas darbu? Vai arī jūs piekrītat apgalvojumam, ka Jelgavas Domē šie jēdzieni ir visai relatīvi?
Pozīcija ir, un tās nostāja ir skaidri deklarēta. To veido četri Latvijas Zemnieku savienības deputāti, abi pašvaldības uzņēmumu vadītāji no Tautas partijas, pozīcijas cilvēks ir arī mēra vietniece sociāldemokrāte Irēna Škutāne (tikai atsevišķos balsojumos viņa aizstāv LSDSP viedokli), otrs mēra vietnieks «tēvzemetis» Jurijs Strods, bez šaubām, arī Juris Kaminskis, kuram nu ir savs amats. Pozīcijai «pieslēdzies» arī «Latvijas ceļa» deputāts Einars Grigors. Viņi ir izteikta pozīcija.
Taču man nepatīk tas, ka daudzi jautājumi tiek lemti, vairākiem pozīcijas deputātiem balsojot ne pēc savas pārliecības. Kolēģi skatās man acīs un balso ne tā, kā domā, jo tā ir norunāts, – koalīcijā bijusi vienošanās, un viņi balso saskaņā ar to. Tas man nav pieņemams.
Vai jūs varat minēt kādu piemēru?
Nu, piemēram, mani «izbalsoja» no Izglītības, kultūras un sporta komitejas. Es esmu cieši saistīts ar sportu, mans tiešais pamatdarbs ir saistīts ar sportu, bet kolēģi «izbalso» mani no šīs komitejas, ieliekot tajā savu «zemsaviešu» pārstāvi. Domāju, ka ne pēc savas pārliecības pozīcijas deputāti balsoja par bērnudārzu privatizāciju, faktiski tā bija piespiedu privatizācija. Es domāju, ka ar laiku privatizēto bērnudārzu skaits samazināsies, iedzīvotāji ir ļoti neapmierināti ar to, sevišķi attiecībā uz vienīgo Pārlielupes bērnudārzu, kas ir privatizēts.
Man ir zināma neapmierinātība arī par Sabiedriskās drošības ārkārtas situācijas komitejas likvidēšanu, jo tās vietā izveidota komisija, kas līdz šim laikam nav sākusi darboties. Domāju, ka tā arī nav reāli darboties spējīga, jo tai trūkst ietekmes. Daudzi sabiedriskās drošības jautājumi jārisina politiskā līmenī, ne tikai pilsētas mērogā, bet arī Domei sadarbojoties ar valsts institūcijām. Runa ir par to pašu nelaimīgo kontrabandas alkoholu un narkotikām. Pilsētas līmenī šo problēmu atrisināt nevaram, varam tikai prasīt un sekmēt cīņu ar kontrabandas izplatību, izstrādājot savus priekšlikumus.
Runājot par manu nostāju – es neesmu ne pozīcijā, ne opozīcijā. Ir jautājumi, kas pilsētai jārisina. Pieņemsim tas, ka maksātnespējīgais STU ir jāpārdod «Dalkia». Mēs saņemsim vairāk nekā septiņus miljonus latu un varam būt tikai apmierināti – ar to izglābsim cilvēkus no apkures problēmām. Citādi ziemā vispār varam palikt bez apkures. Joprojām ticu, ka «Dalkia» savus solījumus turēs un decembrī paziņos, ka ir ar mieru to darīt. Ja viņi nebūs ar mieru, tad pilsētā izveidosies ārkārtīgi smaga situācija. Līdzīgi ir ar ūdensvada saimniecību. Iedzīvotāji jau nezina, kādā situācijā pašlaik ir attīrīšanas iekārtas. Ja tur neinvestējam lielas summas, mums nākotnē ir lielas problēmas ar ūdens attīrīšanu, un tā nav joka lieta.
Domē ir jautājumi, kas tiek risināti pozitīvi un pareizi. Man, piemēram, bija patīkami redzēt (es esmu 1. ģimnāzijas skolas padomes prezidents), ka 1. septembrī visu skolu pedagogu kolektīvs saņem skaistu apsveikumu un lielu kliņģeri. Tā agrāk nebija. Jaunajai vadībai ir dažas lietas, par kurām var teikt: cepuri nost! Domāju, ka būs arī jēga no Domes aktivitātēm investīciju piesaistē, jo esam tādā situācijā, ka mums ir absolūti nepieciešami līdzekļi «no malas», lai varētu kaut ko iesākt.
ZP nav Valainis – tur ir valde. Ja valde nolēma balsot par Andreju Garanču, nevis par Andri Rāviņu, tas nenozīmē, ka es esmu opozīcijā.
Vai ZP jau ir identificējusi tos politiskos spēkus, ar kuriem varētu sākt sadarbību, gatavojoties nākamajām Saeimas vēlēšanām?
Mēs nepiedalīsimies Saeimas vēlēšanās. Tam nepieciešami pavisam citi resursi, un jābūt nevis reģionālajai partijai, bet jābūt atbalstam visos reģionos. Partijas valde domā, ka pirms Saeimas vēlēšanām sagatavosim jautājumus un uzdosim tos katrai partijai, kuras pārstāvji kandidēs Saeimā. Tad partijas kopsapulcē tiks izlemts, ko mēs atbalstām un ko – ne. Varbūt neatbalstīsim nevienu, un katrs varēs balsot pēc savas pārliecības.
Attiecībā uz Repši – es neticu partijām, kas veidojas no augšas. Šādām partijām nav pamata, nav apakšas. Tām nav pārstāvniecības reģionos un dažādos sabiedrības slāņos. Tagad ir uzradies viens gudrais, kas mums kaut ko grib pateikt. Mēs vienam ticējām, otram ticējām… Lai jau viņam Dievs dod, tikai man nav ticības. Viņa partijai «apakšas» nav vajadzīgas.
Bet tā nedrīkst būt. Agrāk vai vēlāk nonāksim pie tā, ka partija varēs pastāvēt tikai tad, ja tajā būs tūkstošiem cilvēku. Jelgavā, piemēram, tūkstotis biedru vienai partijai – tad varētu uzskatīt, ka šī partija kaut ko pārstāv. Nevis kā tagad, kad dažām partijām Jelgavā ir tikai 15, 20 vai 30 aktīvistu. Nožēlojami bija tad, kad man bija jābūt kā peramajam puikam starp vēlētāju un partijas vadību, kad es atrados Tautas partijā. Vēlētāji jautā: ko jūs darāt, kas jums tur notiek? Man nav ko atbildēt tāpēc, ka es nezinu. Atgriezeniskā saite neeksistē, jo viss tiek izlemts Rīgā. Situācija mainīsies tad, kad kāda partija pirmā sapratīs, ka tai ir jāizveido spēcīgas nodaļas ar lielu atbalstītāju skaitu. Un nebūs mētāšanās – sākumā balsojam par vienu partiju, tad par otru un beigās izmēģinām laimi pie trešās. Tad situācija būs stabilāka un no liela cilvēku skaita var atlasīt labākos – jaunus un perspektīvus, kas nebaidās no konkurences.
Kā jūs vērtējat cilvēku politisko aktivitāti Jelgavā? Vai sociālās problēmas ir to palielinājušas vai arī ir veicinājušas sava veida politisko apātiju?
Es domāju, ka tā vairāk ir apātija. Ticības nav, un tagad atkal cerēs uz kaut kādu laimi un balsos par vieniem, otriem vai trešiem vai kaut kādu «muļķu» partiju. Vai arī vienalga par ko, tikai ne par tiem, kas bija pie varas. Tas būs protesta balsojums, un no tā ir jābaidās. Tas ir bīstami.
Kāda ir reģionālās ZP attieksme pret reģionālo reformu gaidāmās eirointegrācijas kontekstā?
Mums ir pilnīga pārliecība par to, ka reģioniem sākumā jāveidojas variantā «4 plus 1». Tas atbilst Eiropas prasībām un eirostandartiem, tie ir patstāvīgi reģioni, Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļi tiek virzīti caur šiem reģioniem, un tad ir pavisam cita atbildība un citas darbības iespējas, kā arī zināma politiskā neatkarība. Ja naudas būtu vairāk, lielāka būtu arī reģionu ekonomiskā neatkarība. Mūsu partijai bija arī doma, ka reģioni tiek pārstāvēti ar savu noteiktu Saeimas deputātu skaitu. Pieņemsim, puse ir partiju izvirzīti kandidāti, bet otra puse nāk no reģioniem. Tad attīstība varētu būt līdzsvarotāka.
Runājot par integrāciju ES, tā mums ir pieņemama, lai gan ar lielām šaubām. Jābūt referendumam, ir precīzi jādeklarē, ko iegūsim un ko zaudēsim, iestājoties ES. Kas notiks ar mūsu lauksaimniecību? Kādas būs lauksaimniecības produktu cenas? Ja paskatāmies Dāniju, Zviedriju vai Vāciju, degvielas, gāzes cenas pie mums un pie viņiem ir gandrīz izlīdzinājušās, bet kas būs ar pārtiku? Ar mašīnu es vēl varu nebraukt, bet pārtika ir nepieciešama katru dienu. Piemēram, liellopu gaļa Nīderlandē maksā divas trīs reizes dārgāk nekā Latvijā.
Integrējoties ES, mums nebūt nav obligāti jāapgalvo, ka paralēli gribam integrēties NATO. Tas arī ir referenduma vērts jautājums, kas katram ir rūpīgi jāapsver. Pirmais: vai mēs gribētu savus dēlus sūtīt, piemēram, karā uz Afganistānu? Tas jau reiz bija, no Afganistānas nāca zārki ar latviešiem. Tas pats bija Černobiļā, kur piespiedu kārtā likvidējām katastrofas sekas. Ar iestāšanos ES Latvijā vairāk parādīsies arābu valstu iedzīvotāju, bet mūsu cilvēkiem būs jābrauc uz «karstajiem punktiem», nonākot starp dzirnakmeņiem arābu pasaules un NATO konfliktā, kur daudzi nevainīgi ies bojā. Mums jābūt piesardzīgiem. Sākumā nevis uz NATO, bet jāsakārto iekšlietas.
