Korupcijas apkarošana visos veidos vēl ilgi būs «pateicīga» tēma dažādiem pētījumiem, projektiem, konferencēm un semināriem.
Korupcijas apkarošana visos veidos vēl ilgi būs «pateicīga» tēma dažādiem pētījumiem, projektiem, konferencēm un semināriem. Neatkarīgi no tā, kādi motīvi vieno korupcijas apkarotājus – slava, nauda, sabiedrības atzinība, reitingu kāpums vai arī gluži vienkārša pārliecība par savu taisnību –, vairumā gadījumu pret korupciju vērstie pasākumi sasniedz savu mērķi un auditoriju, kam tie ir paredzēti. Tikai, cik ļoti šādas aktivitātes ir vajadzīgas Latvijas sabiedrībai, – tas pagaidām ir neatbildēts jautājums. Un vēl – vai sabiedrības vienaldzība pret korupcijas apkarošanu nav daļēji izskaidrojama ar korupcijas apkarotāju aktivitāšu kvalitātēm?
Uz šādām un ne tikai uz šādām domām vedināja piektdien Jelgavā sabiedrības par atklātību «Delna» rīkotais seminārs «Korupcijas novēršana pašvaldībās, iedzīvotāju iespējas un atbildība». Problēmu šajā jomā tiešām netrūkst, tikai – vai sabiedrība ir ieinteresēta kardināli mainīt savu attieksmi pret tām? It īpaši padomju laikos uzaugusī un kādu brīsniņu padzīvojusī paaudze. «Delnas» rīkotajā konferencē visai uzkrītošs bija jaunās paaudzes pārsvars dalībnieku vidū. Iespējams, ka normāls students jau tagad zina, ko darīt, piemēram, ja viņam tiek pieprasīts kukulis. Ja arī nezina, tad pēc pāris gadiem noteikti zinās. Bet kā būs ar pārējiem?
Šķiet, pašlaik pati galvenā problēma nav vis pati korupcija. Kā izteicās vairāki semināra dalībnieki, tā ir, bija un būs. Taču to var apkarot, bet, lai to veiksmīgi darītu, ir jābūt sabiedrības interesei par to. Un var teikt, ka šābrīža lielākā problēma korupcijas apkarošanā ir sabiedrības nelielā interese par dalību un rīcību korupcijas apkarošanā.
Runāt par to, protams, var līdz baltkvēlei. No vienas puses, korupcijai var teikt sabiedrisku «fui», no otras – skaidrot tās cēloņus ar zemajām ierēdņu algām un trūcīgo dzīves līmeni. Jo reāli tieši tas nosaka arī formu, kā sabiedrība interesējas par korupciju kā par priekšmetu. Tāpēc nav brīnums, ka Jelgavas Domes informācijas centrā nav intereses, piemēram, par pilsētas budžetu, toties lielākajam vairumam jelgavnieku noteikti interesē siltumenerģijas tarifi vai maksa par silto ūdeni. Izskaidrojums tam ir ļoti vienkāršs – lai cīnītos ar korupciju, cilvēkam vajag drusku paēst un ziemu vēlams pārlaist daudzmaz apkurinātās telpās. Kamēr nav nodrošināti šie elementārie apstākļi, viņu, protams, neinteresē nedz kukuļdošana, nedz ņemšana un korupcija liekas kā mēness virsmu raksturojošs svešvārds.
Valsts un pašvaldību pasūtījuma izvietošana, piemēram, sabiedrību interesē vairāk sadzīviski – kāds kuram no tā labums –, nevis, kā šos valsts un pašvaldību rīkotos konkursus par simtiem miljonu latu gadā padarīt caurspīdīgus. Ir daudz runu par mitoloģizētajiem 10%, kas konkursu uzvarētājam it kā ir jāatmaksā konkursu rīkotājiem, taču pēdējā laikā kaut kā nav gadījies dzirdēt, ka tiesā tiktu pierādītas šāda veida nelikumības. Un, kamēr tas nav noticis, šo fona informāciju nevar kvalificēt citādi kā baumas, kuru dēļ neviens vēl cietumā nav nonācis – nedz apvainotāji, nedz apvainotie.
Kā gandrīz vienprātīgi konstatēja semināra dalībnieki, tiesas ir pēdējās instances, kur privātpersonas dodas, saskaroties ar nelikumībām. Jo, lai vērstos tiesā, ir vajadzīgs laiks, finansiāli un morāli resursi, kuru vairumā gadījumu vienkāršam mirstīgajam nav. Tāpēc cilvēki sāk samierināties gan ar to, ka valsts vai pašvaldību iestādēs viņi tiek maldināti, gan ar to, ka «problēmu» risināšanai ir nepieciešams dot kukuļus. Pretējā gadījumā «problēmas» nerisinās.
Daudzi runātāji piektdienas seminārā atsaucās uz nevalstisko organizāciju (NVO) attīstības nozīmi korupcijas apkarošanā. Šķiet, vēl par to runāt ir pāragri. Pagaidām mūsu valstī var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt nevalstiskās organizācijas, kurās valsts institūcijas un pašvaldības ieklausās, taču diez vai kaut vienu respektē. Pagaidām nevalstiskās organizācijas, it īpaši ārpus Rīgas, ir visai vājas, un to pašu var teikt arī par šo organizāciju iespējām ietekmēt sabiedriskos procesus. Reāli viena otra sīkpartija pašvaldības ir ietekmīgāka nekā vairumā gadījumu nevalstiskas organizācijas. Vērtējot šābrīža situāciju, liekas, ka vienkāršākais veids, kā palielināt NVO ietekmi, būtu sākt finansēt partijas. Skan mazliet ciniski, taču tāda ir daudzu partiju attieksme pret NVO, no kurām politiķi redz maz labuma, lai arī to atklāti neizrāda.
Protams, nepietiks ne ar trim, ne ar desmit, ne ar divdesmit konferencēm, lai Latvijas iedzīvotāji viens pēc otra mestos uz policiju informēt tiesībsargus par iespējamajām nelikumībām un kukuļa prasīšanām. Kamēr desmit latu oficiāla soda vietā varēs maksāt piecus (lai arī bez kvīts), vienmēr atradīsies cilvēki, kas to izvēlēsies, jo viņiem ir stingri jādomā, kā «izvilkt» līdz nākamajai algai vai pensijai. Tāpat kā atradīsies ņēmēji. Lai tas tā nenotiktu, ir ne tikai jāmaina nodokļu politika un valsts attieksme pret korupciju, bet jāveic arī reālas izmaiņas amatpersonu atalgojumu sistēmā. Entuziasms ir laba lieta, taču, ja valsts ierēdnim, kas ik dienas riskē ar dzīvību vai ir materiāli atbildīgs par miljoniem latu, ir smagi jādomā, vai viņš var atļauties dibināt ģimeni un audzināt bērnus vai ne, tad, iespējams, vaina meklējama ne tikai sīkajos «piecīšu» ņēmējos, bet arī starp tām amatpersonām, kas radījušas šādu valstij neizdevīgu ierēdņu un amatpersonu atalgojuma sistēmu.
