Rudens. Auksts. Vējš purina kokiem lapas, un līst lietus.
Rudens. Auksts. Vējš purina kokiem lapas, un līst lietus. Ir desmit vakarā, un mēs, ieinteresētie projekta dalībnieki, no satikšanās vietas «Jundas» esam gatavi doties nakts gaitās pa Jelgavas pilsētas «karstajiem punktiem» – policiju, ugunsdzēsējiem un naktsklubu «Mobile».
Daļa tīņu maldīgi domā, ka ir tikai viena policija, kas tiek galā ar visiem noziegumiem un pārkāpumiem, bet tā nav. Mūsu pirmā viesošanās bija Jelgavas Municipālajā policijā, kur tiek risināti administratīvie pārkāpumi. Tur mūs sagaidīja tās priekšnieks Felikss Jasens un bērnu un jaunatnes lietu inspektore Oksana Ignatova. Jaunieši bija zinātkāri, tāpēc uzzinājām daudz jaunas informācijas. Piemēram, ka pīpēšana un dzeršana, skaļa uzvešanās, kas var traucēt kaimiņiem, pases savlaicīga neizņemšana 16 gados, ir pārkāpums.
Vadims un Jurijs aktīvi iesaistījās diskusijās ar priekšnieku, un emocijas sita augstu vilni. Dažiem nāca miegs, jo pulkstenis rādīja jau gandrīz divpadsmit, bet pārējie turējās braši. Mūs iepazīstināja ar policistu aprīkojumu – pistoli, stekiem, vairogiem un ķiverēm, šļircēm, ar ko tiek šauts uz klaiņojošiem un trakiem dzīvniekiem.
Varējām iejusties aizturēto ādā – mums tika parādīta arī kamera, kur viņi sēž. Tā ir tik maza! Vieta tur ir tikai vienam cilvēkam. (nu, ja stāv kājās, – diviem). Logu nav, un pie griestiem blāvi spīd vāja spuldze. Iedomājieties, notupēt tādā ieslodzījumā trīs stundas bez ēdiena un tualetes!
Pirmo reizi (cerams, pēdējo) pabijām arī atskurbtuvē – pagrabstāvā, kas sastāv no darbinieku telpām un aizturēto kamerām ar visiem to iemītniekiem. Uz to visu bija diezgan baiss skats, bet īstenībā ne tik briesmīgs, kā bijām iedomājušies.
Ar dažādām izjūtām devāmies uz nākamo mērķi – Jelgavas pilsētas un rajona Policijas pārvaldi, kur mūs ar policistu darbu iepazīstināja štāba dežūrdaļas galvenais speciālists Aivars Ziebergs. Tieši tur tiek izmeklēti smagākie noziegumi un pārkāpumi. Ilgi tur neuzkavējāmies, jo darbiniekiem acīmredzami bija daudz veicamo uzdevumu.
Nākamā pietura bija Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jelgavas brigāde. Tur par glābēju darbu mums pastāstīja vada komandiera vietnieks Normunds Osītis. Skaidrs ir viens – savus pienākumus ugunsdzēsēji vienmēr veic ar vislielāko atbildības izjūtu, un cilvēks, kas nokļuvis briesmās, nekad netiks atstāts nelaimē. Uz jautājumu, vai Osīša kungs būtu gatavs, kādu glābjot, iet bojā, viņš atbildēja apstiprinoši. Taču darbu apgrūtina vecā krievu laika tehnika. Tā kavē nokļūšanu vajadzīgās vietās, un, ja ir liels ugunsgrēks, nav iespējams ātri apturēt uguns izplatīšanos.
Pēc dzirdētā un redzētā sapratām, ka pirmām kārtām jāsargā un jārūpējas par sevi ir pašam. Bet, ja atgadās kāda lielāka nelaime, tad mums ir pie kā vērsties, un būs cilvēki, kas vienmēr palīdzēs.
