Mēs visi jūtam, bet visi neprotam tā pateikt, bet tad atnāk dzejnieks un pasaka, ko mēs jūtam.
Mēs visi jūtam, bet visi neprotam tā pateikt, bet tad atnāk dzejnieks un pasaka, ko mēs jūtam.
Kas tad ir dzejnieks? Fricis Bārda apgalvojis: «Man dziļāk un smalkāk viss svērts.» Jānis Poruks vaicājis pavisam tieši: «Vai tev ir tik daudz asaru, ka vari dzejnieks kļūt,/ Un tik daudz sāpju, sirdēstu, ka krūtis elpo grūt’?»
Tātad dzejnieks ir cilvēks ar jūtīgāku sirdi, redzīgākām acīm, smalkāku, ievainojamāku dvēseli. Arī mūsu viešņa Dzejas dienās Jelgavas 1. ģimnāzijā ir viena no viņiem, jo dzejnieces Astrīdes Ivaskas redzējumā «Diena atnāk gaiļa soļiem», un viņa apgalvo, ka dzejnieku pat gaisma var ievainot.
Pēc 60 gadu prombūtnes A.Ivaska atkal ir mājās, šoreiz – uz palikšanu. Vēl gan te nav uzrakstījies neviens dzejolis, bet tie noteikti būšot. Laika ritms dzejnieci ierāvis daudzos kultūrprojektos, viņa jau paspējusi apjaust Latvijas dzejnieku interesanto spektru – no jauniem, talantīgiem iesācējiem (Marta Pujāta) līdz ļoti talantīgajai vecākajai paaudzei (Imants Ziedonis, Vizma Belševica). Bet ir arī stipra vidējā paaudze.
«Kāpēc es rakstu dzeju?» jautā A.Ivaska. «Man tas ir dots – talants –, un tas ir jāliek lietā. Es mīlu valodu, interesantus vārdus, izteicienus. Valoda mani pilnīgi fascinē,» teic dzejniece. Kā rotaļājoties viņa apguvusi astoņas valodas, kas pavērušas durvis uz citu tautu kultūru un sirdi. Viņa aicina arī jauniešus mīlēt, kopt savu valodu un tad mācīties svešvalodas, un mīlēt arī tās.
Līdz ar dzejnieci A.Ivasku pie mums viesojas literatūrkritiķe no apgāda «Pētergailis» Anita Rožkalne. Viņa atzīst, ka dzejniece ir pasaules līmeņa kultūras cilvēks. Aristokrātiski vienkārša ar visiem, arī ar saviem viesiem no Īrijas, Somijas, Beļģijas un citam vietām. Iejūtīga pret pasauli, dzejnieces acis vienlīdz vērīgi raugās cilvēkos, lietās, puķēs. Viņā ir kaut kas no Jaunsudrabiņa smalkjūtīgās dabas uztveres.
Dzejniecei daudz jādomā par dzimto valodu, viņu uztrauc, ka tā zaudē savu skaistumu. Viņa pati vēl aizvien lieto mīkstināto ŗ (jūŗa) – tā viņa raksta arī dzejā. Kāpēc mēs to laika skrejā esam pazaudējuši, to viņai grūti saprast. «Jūsu valoda esat jūs paši,» A.Ivaska saka jauniešiem. «Vajag iemīlēties tajā un arī kādā svešvalodā.» Viņai tas ir izdevies – Amerikā, Somijā, Igaunijā, Īrijā, Bolīvijā…
Interesanti ir dzejnieces vērojumi un atziņas par īriem, indiāņiem, spāņiem, somiem.
Skan dzeja, ārā pelēcīga rudens diena, rudens dominē arī dzejas rindās, jo tas ir A.Ivaskas mīļākais gadalaiks. «Šogad agri sāk staigāt vējš pa galotnēm/Un šķirot dzīvās lapas no mirušām,» dzejniece lasa ciklā «Kaskāžu kalnu rudens». Bet gan jau dzimtenē uzrakstīsies arī atvasaras saules pilnas rindas par rudeni Rīgā, Jelgavā, sirdij tuvajā Lestenē.
Kopā ar rudens ziediem dāvinām dzejniecei simbolisku Dzejas dienu koka zaru – pilnu krāsainām dzejas lapām. Tas neprasīs laiku fiziskai kopšanai, bet garīgai gan. Un mēs ticam, ka pirmais Rīgā uzrakstītais Astrīdes Ivaskas dzejolis kā krāsaina lapa «uzziedēs» šai zarā.
Gan jau vēl ilgi nakts sapņos būs Īrijas fuksiju dzīvžogi – Dieva asaras, kā īri sauc šīs puķes, karaļdēli – noburtie gulbji, spāņu zemes skopais skaistums un vēl, un vēl.
