Zemgales reģiona attīstības aģentūras vadītājs Raitis Vītoliņš situāciju Zemgales informatizācijā raksturo īsi: tā ir sarežģīta un neviennozīmīga.
Zemgales reģiona attīstības aģentūras vadītājs Raitis Vītoliņš situāciju Zemgales informatizācijā raksturo īsi: tā ir sarežģīta un neviennozīmīga.
Bez informatizācijas nav iespējama attīstība. Un otrādi. Valsts informatizāciju atbalsta vienlaikus vairākās programmās. Viena paredz skolu datorizāciju, otra – vienotu informācijas sistēmu visām pašvaldībām, trešā domāta bibliotēku nodrošināšanai ar datoriem un pieslēgumu globālajam informācijas tīklam.
Visiem saprotams, ja reģionā nav, piemēram, ceļu, nevar runāt par uzņēmējdarbības sekmīgu attīstību. Taču arī tad, ja tie ir, toties nav ne telefona sakaru, ne pieejas internetam, uzņēmējdarbība nevar attīstīties. Turklāt reāli uzglūn cita problēma: pat tad, ja visas skolas un pašvaldības tiktu nodrošinātas ar interneta sakariem, uzņēmēji tomēr savas aktivitātes var pārcelt uz Jelgavu, Jēkabpili, Rīgu vai citām pilsētām. Tādā gadījumā lauku vide būtu gan piesātināta ar modernām sakaru iespējām, taču – bez to praktiskas izmantošanas. Tad varēs rasties jautājums, kādēļ tik daudz līdzekļu iztērēts veltīgi…
Tādējādi internetizācija sevi var attaisnot tikai tajā gadījumā, ja par mērķi tiek izvirzīts noteikts rezultāts: veicināta uzņēmējdarbība. Bet tā savukārt nav atkarīga vienīgi no informatizācijas.
Aizvadītajā nedēļā tika prezentēti 19 dažādi projekti reģiona nodrošināšanai ar informāciju un informācijas tehnoloģijām (IT) tieši kontekstā ar uzņēmējdarbības attīstību. Viens no priekšnosacījumiem ir jaunatnes ieinteresēšana palikt dzīvot un strādāt laukos, nodrošinot viņiem nākotnē darbu un mūsdienīgus apstākļus, lai nesāktu darboties centrbēdzes spēki, kuru rezultātā uzņēmēji no laukiem koncentrētos vienīgi pilsētās. Vienlaikus modernajām IT jāveicina arī sociālā palīdzība laukos. Tas ir, jaunatne jau bērnudārzā varētu apgūt pirmās iemaņas saskarē ar informāciju. (Protams, saprāta robežās, izmantojot speciālas apmācību programmas, lai cilvēciņš nekļūtu «datoratkarīgs».) Nākamais posms ir datorprogrammu izveide pamatskolām. Tām jābūt diferencētām, lai datorzinības, piemēram, varētu padziļināti apgūt bērni, kuriem ir par tām interese, kuri ir uz tām orientēti. Radītajām programmām jābūt tādām, kas nodrošinātu skolēnu atlasi. Savukārt nākamais svarīgais solis ir datorapmācību programma vidusskolām. Tādas programmas radītas un jau ļoti sekmīgi strādā, piemēram, Aucē, Aizkrauklē. Tālāk jāparedz pieaugušo izglītība IT jomā un vēl invalīdu apmācības programma, lai viņiem palīdzētu atgriezties darba tirgū un integrēties sabiedrībā. Arī šajā ziņā labs piemērs ir Aucē, kur pat jau ir pamats domāt par koledžas izveidi invalīdiem un, iespējams, kādreiz arī par īpašas augstskolas izveidi. Lai gan šī doma pagaidām šķiet nedaudz pārdroša, aucenieki tam jau sagatavojuši labu bāzi.
Tajā pašā laikā arī Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā šogad sāka apmācīt augsti kvalificētus programmētājus. Universitāte var kļūt par nopietnu IT centru, kur gatavotu pasaules tirgū konkurētspējīgus speciālistus. Tieši universitātes beidzējiem jābūt tiem, kas nākotnē noteiks lauku attīstību.
Tāpat kā visā valstī, arī Zemgalē ir liels informācijas tīklu apkalpojošā personāla, IT pasniedzēju trūkums. Tādēļ jau tagad jāparedz arī programmu izveide viņu tālākapmācībai. Atgriežoties pie primārā. Vairākos pagastos (piemēram, Valgundē, Platonē) veiktajās aptaujās izrādījās, ka zemniekiem ir niecīgas zināšanas par to, kādas iespējas viņiem varētu pavērt internets. Piemēram, subsīdijas, subsidēšanas noteikumi zemniekiem mainās gandrīz reizi mēnesī. Zemnieki par to nereti uzzina par vēlu un lielākoties nejauši. Laukos daudziem trūkst naudas pat avīzei, radio klausīties neatliek laika, bet televīzija piedāvā pārsvarā tikai izklaidi. Tāpēc ir doma ja ne katrā, tad vismaz divos trijos pagastos izveidot pa kopējam informācijas centram. Tam var piesaistīt SAPARD līdzekļus 50 procentu apmērā (telpu remontam un datoru iegādei). Par telpām var izmantot, piemēram, pagasta bibliotēkas (tās gan dažviet šim nolūkam ir pārāk mazas) vai pašvaldības. Piemēram, Jaunsvirlaukā jau tiek veidots ļoti labs informācijas centrs, kas ar laiku varētu kļūt pat par informācijas izglītības centru. Tādi informācijas centri varētu būt laba iespēja, kamēr zemniekiem pašiem nav datora un pieslēguma internetam, kaut vai, lai regulāri ielūkotos Zemkopības ministrijas mājas lapā, lai gūtu operatīvu informāciju – par tām pašām subsīdijām, par kontaktiem, kas tik ļoti nepieciešami, lai kooperētos, sadarbotos.
Tādos informācijas centros varētu apmācīt arī bērnus, lai viņus pienācīgi sagatavotu skolai, kā arī tie noderētu jauniešiem, kas gatavojas turpināt mācības kādā ārvalstī. Šajos centros var arī izglītot pieaugušos – kaut vai grāmatvedības uzskaitē, biznesa plānu veidošanā. Izmantotjot attiecīgas programmas, centros var organizēt arī dažādus tālmācību kursus.
R.Vītoliņš uzskata, ka interneta tīkli nevar būt pašmērķis, tie būtu veidojami tikai pēc tam, kad jau radītas šādas saliņas, vietējā infrastruktūra. Nav jēgas ieguldīt naudu, lai izveidotu tīklus tikai tādēļ, lai tie būtu. Tomēr vienlaikus tiek domāts arī par reģiona kopējo tīklu. Vai tos nodrošinās radiolinki vai optiskie tīkli – patiesībā vairs nav tik būtisks tehniskais risinājums. Svarīgi, lai būtu kāds, kas šos tīklus efektīvi izmantotu, taču tas jāiemācās līdz tam. Tikai tad, kad izveidojas pieprasījums «no apakšas», var domāt par saslēgšanos vienotā kopējā tīklā. Tātad vispirms jānodrošina finansējums un cilvēku resursi mazajām apakšstruktūrām.
Jelgavā tika uzaicināti visi rajona IT speciālisti, lai uzklausītu viņu domas par to, kādus turpmāk vajadzētu veidot informācijas tīklus. Reģionālās attīstības aģentūras darbinieki uzskata, ka katram rajonam būtu jāveido savi tīkli, izmantojot gan skolu, gan bibliotēku, gan pašvaldību informatizācijas programmas. Pēc tam visus šos rajonus, to lokālos tīklus savienotu ar drošiem maģistrālajiem tīkliem. Turklāt tie jāveido ar domu, lai avāriju gadījumā «dzīve neapstātos», lai tie būtu dublējami.
Reģiona attīstības aģentūra pieaicinājusi konsultantu, kas apņēmies iepazīstināt ar šādu tīklu izveides pieredzi Kanādā un ASV: cik lielā mērā tur maģistrāļu izveidē un apkalpošanā iesaistītas privātpersonas, kāds ir valsts atbalsts un kāds ir atbildības sadalījums. Mums jāzina, kā ir pasaulē. Pagaidām tikai «Lattelekom» piedāvā savu variantu, kas ir visumā pieņemams, taču tajā pašā laikā nav īsti zināmas citas iespējas padarīt šo pakalpojumu – interneta pieslēgumu – lētāku. Pats par sevi «Lattelekom» piedāvātais variants nav slikts, taču – vai tas ir arī labākais?
R.Vītoliņš atzīst, ka vēl ir pāris mēnešu laika, lai izšķirtos par pareizāko risinājumu un pieņemtu galīgo lēmumu par interneta tīkla izveidi. Pēc tam tiks rīkots konkurss – visticamāk, ka ne agrāk par novembri.
Arvien nepacietīgāk skan jautājums, kad visos pagastos, visā Zemgalē interneta tīkls sāks darboties. Taču daudzviet tie jau strādā, arī to jauda ir pietiekama, taču, lai iekļautos pasaules standartu prasībās interneta sakaru drošības un ātruma ziņā, nedrīkst sasteigti ierīkot maģistrālās līnijas. Tiesa, zemniekiem pagaidām lielākoties vēl nav pieejams internets, taču pašvaldību tīkla programmas, bibliotēku programmas jau darbojas, sakariem izmantojot telefona līnijas. Savukārt radiolinki jau darbojas virzienos Rīga – Jelgava – Dobele – Auce, arī Rīga – Ogre – Viesīte – Jēkabpils. Radiolinks nodrošina uztveršanas zonu līdzīgi mobilajiem telefoniem zināmā teritorijā – aptuveni 20 kilometru joslā. Tomēr šo zonu ierobežo ne tikai antenu tehniskās iespējas vai, piemēram, reljefa īpatnības (līdzenumā radiolinks darbojas lielākā rādiusā), bet arī pastāvošie standarti valstī.
Tādējādi ir ļoti daudz saskaitāmo, kas jāņem vērā, lai panāktu to visu summu – informatizācijas galveno uzdevumu: uzņēmējdarbības veicināšanu laukos.
