Salas pagastā bezdarbniekiem ir kāds savdabīgs piepelnīšanās veids – šosejas malā tirgot saimnieka sarūpētu preci.
Salas pagastā bezdarbniekiem ir kāds savdabīgs piepelnīšanās veids – šosejas malā tirgot saimnieka sarūpētu preci. Bezdarba situācijā tā ir laba iespēja, taču pašvaldība nopietni sāk domāt, kā to mainīt, jo attiecīgu dienestu atzinums ir skaidrs – tirgotāji apdraud satiksmes drošību.
Pašvaldība apzinās, ka varētu būt tikai divi varianti, kā šo situāciju mainīt, taču abi ir praktiski neizmantojami: par satiksmes drošības apdraudēšanu pārdevējus nevar sodīt tāpēc, ka viņi neatrodas uz ceļa braucamās daļas, savukārt pierādīt, ka tirgošanās ceļmalā ir nelikumīga, arī nav iespējams, jo Ekonomikas policija ar tik maznozīmīgām lietām «neķēpājas». Priekšsēdētāja teic, ka vēl viens risinājums varētu būt oficiālas tirdzniecības vietas ierīkošana: «Pie Spuņņciema, kur agrāk bija dambis, kas tagad aizbērts, šosejai ir mūsu izveidots paplašinājums. Tur varētu ierīkot tirdziņu, taču mūs neatbalsta paši tirgotāji – viņiem ir svarīgi izvēlēties izdevīgāku vietu – tuvāk Rīgas vai Jūrmalas virzienam. Tāpēc pagaidām nekas cits neatliek, kā cerēt uz veiksmi un lūgt Dievu, lai nekādas nelaimes nenotiek.»
Priekšsēdētāja zina stāstīt, ka maldīgs ir uzskats par Salas zemenēm, kas nogatavojoties pašas pirmās valstī: «Nezinātāji tam tic, bet patiesībā pie mūsu ceļmalas tirgotājiem jūs iegādājaties Rīgas tirgus preci – viņi to iepērk un pēc tam dārgāk pārdod uz ceļa. Tikai retā vietā var dabūt kādu vietējā dārziņā izaudzētu gardumu.»
Ņina Soloveiko ceļmalā tirgojas jau ceturto gadu un uzskata, ka viņi jau nu satiksmi noteikti neapdraud: «Mūsu dēļ vēl neviens negadījums nav noticis. Esmu vietējais cilvēks. Darbu šeit dabūt ir grūti, tāpēc labi, ka ir saimnieki, kas nolīgst mūs tirgoties.» Prece esot pēc iespējas daudzveidīga – sākot no pašu marinētiem gurķiem līdz ķiplokiem, burkāniem un citiem labumiem. Ņina noliedz, ka viss ir tikai Rīgā sapirkts: «Šo to jau no turienes ved, lai papildinātu sortimentu.» Par pašvaldības piedāvāto vietu tirgoties dambja malā Ņina saka: «Tur jau nav iespējams stāvēt – vējš klajumā tā zēģelē. Nepiekrītu, ka mums interesē nostāties tā, lai būtu pirmie braucēju ceļā – parasti jau tieši pirmajiem paskrien garām, tad apdomājas, ka kaut kas jānopērk.»
Veiksmīgākas dienas mijas ar ne visai veiksmīgām – ja labs laiks, tantiņas sēžot līdz pat septiņiem vakarā. Esot arī savi pastāvīgie klienti, kas pa ceļam uz Rīgu te iegriežas pat no Kuldīgas un Talsiem. Ņina nespēj iedomāties, ko varētu darīt, ja tirgošanos aizliegtu.
