Zinātāji stāsta, ka kolhoza laikos Salas pagasts bija pielīdzināms mūsu rajona «Nākotnes» kolhozam – paradīze zemes vidū.
Zinātāji stāsta, ka kolhoza laikos Salas pagasts bija pielīdzināms mūsu rajona «Nākotnes» kolhozam – paradīze zemes vidū. Daudzi gribējuši tikt iekšpus šiem vārtiem, taču darbu
dabūt tur varēja tikai izredzētie. Tagad situācija mainījusies – pašvaldības budžets ir tik niecīgs, ka tikko var savilkt galus, daļa cilvēku palikuši bez darba.
Salas pagasts no citām teritorijām krasi atšķiras ar ģeogrāfisko novietojumu – garš, izstiepts zemes strēķis, ko no vienas puses apskalo Babītes ezers, bet no otras – Lielupe. Izteikts centrs ir tikai Salas ciemats, pārējā teritorijā izkaisītas viensētas, kur pašvaldība nesniedz nekādus pakalpojumus.
Padomes priekšsēdētāja Daina Veilande stāsta, ka patlaban situācija tiešām nav no vieglajām: «Esam maza pašvaldība ar niecīgu budžetu, kas ļauj paveikt tikai pašus nepieciešamākos uzdevumus. Arī projektus aizstāvēt mums ir grūti, jo iedzīvotāju skaits un platība ir maza. Vienīgais, kas mums ļauj cerēt, ka izdosies vēl ko paveikt, ir īpašums, kam bilances vērtība ir 400 tūkstošu latu, – savulaik pēc arhitektes Zaigas Gailes projekta aizsākta skola, kas tā arī nav pabeigta. Tagad ir cerība šo celtni pārdot un iegūt vismaz 230 tūkstošus latu. Tas būtu pamatīgs kapitāls, lai pirms gaidāmās reformas pagastā varētu atstāt kādu paliekošu vērtību.»
Mazā pašvaldība saprot, ka reformas rezultātā viņi nepaliks kā autonoma teritorija. Ir pat sūtītas vēstules ministram Jānim Krūmiņam, taču atbilde viena – pagasts nav ekonomiski izdevīgs. Taču pašvaldība nav nolaidusi rokas un turpina strādāt. Priekšsēdētāja stāsta, ka lielākais viņu iecerētais darbs esot jaunatnes centra izveide: «Mums nav sava kultūras nama, un it sevišķi jauniešiem pagastā nav ko darīt. Vēlamies šo centru izveidot un noformēt kā pastāvīgu organizāciju, ko nevarētu likvidēt pat reformas gaitā.»
Priekšsēdētāja gan uzskata, ka apvienošanās vietējam cilvēkam nesīs vairāk slikta nekā laba: «Mēs esam tāda interesanta pašvaldība, kur ļaudis iegriežas bieži un uztic mums neiedomājamas problēmas. Šķiet, ka tas iegājies no kolhoza laikiem, kad katrs varēja skriet uz kantori sūkstīties. Tagad atnāk vīrs un stāsta, ka sieva nolēmusi no viņa aiziet, un lūdz pagastam palīdzību, vai, piemēram, vecmāmiņa nevar izturēt, ka mazbērni sākuši pār mēru lietot alkoholu. Protams, ka vairumā gadījumu šiem cilvēkiem varam palīdzēt tikai morāli, bet arī tas viņiem ir vajadzīgs. Varbūt, ka turpmāk viņiem šī iespēja tiks liegta.»
