«Ņemot vērā līmeni, no kāda Latvija pēc neatkarības atgūšanas sāka attīstīt tautsaimniecību, ekonomikas «pārkaršana» mums pašlaik nedraud.» Tāda ir Ministru prezidenta Andra Bērziņa publiski paustā prognoze.
«Ņemot vērā līmeni, no kāda Latvija pēc neatkarības atgūšanas sāka attīstīt tautsaimniecību, ekonomikas «pārkaršana» mums pašlaik nedraud.» Tāda ir Ministru prezidenta Andra Bērziņa publiski paustā prognoze.
Šo metaforu var saprast dažādi. ASV katastrofas kontekstā tas, protams, nozīmē premjera vēlmi mierināt sabiedrību: sak, pasaules ekonomikas procesu mutuļos Latvijai izdosies izpeldēt kā skaidai. Taču tikpat labi šie vārdi nozīmē arī to, ka saimnieciskās aktivitātes mums ir krietni vien «remdenas». Lai gan tieši beidzamajās dienās valdības pārstāvji labprāt izmantoja publiskas tribīnes, pauzdami gandarījumu par sasniegto ekonomiskajā attīstībā, par apbrīnojami lielo iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu, pārsteidzošo investīciju piesaisti un spožajām perspektīvām, kas, pēc premjera vārdiem, ļaušot jau šā gada beigās katram savā maciņā sajust makroekonomiskos procesus.
Tomēr neviens process nenotiek pats no sevis, tas jāveicina, jārada vide attīstībai. Ekonomikā tas nav gluži tik vienkārši kā atraut «šīberi», lai kurtuve liesmotu spēcīgāk. Pirmām kārtām jāstimulē uzņēmējdarbība, radot tai labvēlīgus priekšnoteikumus.
Viens no uzņēmējiem labdabīgas vides rādītājiem ir ārzemju investoru uzticība. Ja spriež pēc skaitļiem, ko nesen pavēstīja finansu ministrs, ārvalstu tiešo investīciju veidā pagājušogad Latvijā ienākuši 500 miljoni eiro jeb 407 miljoni dolāru. Speciālisti to vērtē kā vienu no tiešām svarīgākajiem iekšzemes kopprodukta un mūsu ekonomikas makrorādītāju palielinājuma faktoriem: pēdējos gados aptuveni 30 procenti visu investīciju bijuši saistīti ar ārvalstīm – galvenokārt transportā un sakaros, tirdzniecībā, rūpniecībā un finansēs. Tajā pašā laikā Latviju pēdējos gados pametuši vairāki Eiropas un Amerikas uzņēmumu filiāļu dibinātāji.
Kā tad mēs esam kopš neatkarības atgūšanas piesaistījuši ārzemju investorus? Var izdalīt trīs fāzes. Pirmajā, līdz masveida privatizācijas sākšanai, Latvijā no citām valstīm investīciju veidā ieplūda aptuveni 2 procenti no iekšzemes kopprodukta. Otrajā, masveida privatizācijas periodā, 1996. – 1997. gadā Latvija pat bija līdere starp visām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, rēķinot investīcijas uz vienu iedzīvotāju. Kopš 1998. gada šis līmenis ir 5 līdz 6 procenti no iekšzemes kopprodukta. Pagājušajā gadā ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā palielinājās par 17 procentiem (kamēr vidēji Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs – tikai par 9,5 procentiem).
Un tomēr, runājot par IKP vai citu rādītāju palielinājumu, tie vienkāršam cilvēkam neko neizsaka: palielinājums pats par sevi nevairo, piemēram, indivīdu labklājību. Taču valsts mērogā šo rādītāju augšupeja ļauj valdībai zināmu «rocību», lai sakārtotu, attīstītu iespējas pašreizējiem biznesmeņiem un pievērsties uzņēmējdarbībai arvien jauniem cilvēkiem – arī tiem, kas varbūt līdz šim valsts ekonomiku stiprinājuši kaut tādējādi, ka, strādādami algotu darbu, maksājuši nodokļus.
Runājot par ārvalstu ieinteresētību investēt mūsu valsts ekonomikā, jāņem vērā šo investīciju vide. To raksturo ne jau tikai attiecīgo reģionu iedzīvotāju vai politiķu labvēlīga attieksme vien, bet likumi, kas reglamentē uzņēmējdarbību, padarot to vairāk vai mazāk «interesantu» ārvalstu uzņēmējiem, kas nekādā gadījumā nav filantropi, bet biznesmeņi. Viņi vēlas nopelnīt. Tādēļ viņus interesē, piemēram, attiecīgas valsts nodokļu politika un nodokļu administrēšanas kārtība, robežu šķērsošanas un muitas noteikumi, kā arī virkne līdzīgu faktoru.
Tādu pašu faktoru «pakete» ir saistoša arī vietējiem uzņēmējiem, tikai atšķirībā no ārzemniekiem lielākai daļai viņu Latvija ir vienīgā vieta, kur veidot savu biznesu. Ārzemnieki var izvēlēties sev piemērotāko, izdevīgāko valsti. Tādā veidā vietējie uzņēmēji spiesti nest vēl lielāku dažādo likumu slogu, jo viņiem nav citas izvēles. Taču jāpatur prātā pieminētie 30 procenti: pārējos 70 procentus visu investīciju lielā mērā tomēr veido vietējie uzņēmēji. Tādēļ, runājot par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, jāorientējas uz viņu interesēm. Cerams, ka IKP straujo pieaugumu valdība arī izmantos uzņēmēju interešu aizstāvēšanai, uzņēmējdarbības vides pilnveidošanai.
Ekonomikas ministrija jau izstrādājusi pasākumu plānu uzņēmējdarbības vides uzlabošanai, netieši atzīstot, ka līdz šim tā patiesi nav bijusi īpaši labvēlīga. Turklāt vispārējo «nelabvēlīgumu» nedaudz diferencēti izjūt uzņēmēji pilsētās un laukos. Lielākā mērā nekā laukos, uzņēmējiem pilsētās, piemēram, sprunguļus riteņos liek neviennozīmīga būvniecību regulējošo likumu un noteikumu interpretācija pašvaldībās, kā arī nepietiekama būvniecību pārzinošo amatpersonu kvalifikācija. Tagad funkcionējošā būvprojektu valsts ekspertīzes un būvekspertu nozīmēšanas sistēma nav pārskatāma un vieš aizdomas par interešu konfliktu un korupcijas iespējamību.
Savukārt uzņēmējus, kas par savu darbības vietu izvēlējušies lauku teritorijas, smagi nomāc Valsts nodeva par īpašuma tiesību nostiprināšanu Zemesgrāmatā 2 procentu apmērā no darījuma vai kadastrālās vērtības, ko uzskata par pārāk lielu. Šāds nodevas apmērs izraisa pazeminātas darījumu vērtības norādīšanu dokumentos, apgrūtinot Valsts zemes dienestu iegūt informāciju par reālām nekustamo īpašumu tirgus vērtībām. Turklāt nodevas apmērs nav pamatots ar administratīvajiem izdevumiem, kas ir ievērojami mazāki.
Ekonomikas ministrijas izstrādātā plāna projekts paredz pasākumus nodokļu sistēmas sakārtošanā, uzņēmējdarbības administratīvo šķēršļu pārvarēšanā, bezdarbnieku apmācībā un pārkvalifikācijā. Valsts makroekonomikas rādītāji, ar kuriem tā lepojas finansu ministrs, padara par iespējamu šos labos nodomus pārvērst normatīvajos aktos. Savukārt tie, cerams, patiešām labvēlīgi ietekmēs uzņēmējdarbības vidi: atvieglos nodokļu nastu, mazinās birokrātiju, nodrošinās efektīvāku atbalstu mazā un vidējā biznesa uzsācējiem. Cerams. Tad varēs runāt par Latvijas ekonomikas tiešām ikvienam jaušamu «siltuma bilanci».
