Mēdz jokot, ka «savu lāsteku» cilvēks nekad nedzirdēšot.
Mēdz jokot, ka «savu lāsteku» cilvēks nekad nedzirdēšot. To pašu, tikai pilnā nopietnībā, var teikt arī par alpīnistiem un kalnos kāpējiem, kas nekad nezina, kura virsotne izrādīsies pēdējā. Šādas pārdomas raisa arī izdevniecības «AGB» pirms dažiem mēnešiem klajā laistā Anatolija Bukrejeva un Gerija Vestona de Volta grāmata «Kāpiens», kas stāsta par 1996. gada maija traģēdiju Everestā, kad no 33 alpīnistiem, kas uzkāpa pasaules augstākajā virsotnē, dzīvi atgriezās tikai 28, divi no tiem ieguva plašus apsaldējumus, un viņiem bija jāamputē apsaldētās ķermeņa daļas.
Grāmatas apakšvirsraksts ir «Everests: godkāre un traģēdija». Šie divi vārdi izskaidro ļoti daudz. Jo ceļā uz pasaules augstāko virsotni godkāre ir pārāk liela greznība, kurai parasti seko arī traģēdija. Grūti pārvaramajiem dabas šķēršļiem un līķiem nosētajā ceļā uz Everesta virsotni galvenais ir aukstasinīgi sajust to brīdi, kad dažādu apstākļu dēļ kāpiens ir jāpārtrauc. Tas ir ellīgi grūti – cilvēki atrodas nepārtrauktā skābekļa badā un uz fizisko spēku izsīkuma robežas, kāpšana Everestā maksā ap 65 000 ASV dolāru, tāpēc brīžiem liekas neiespējami dažus simtus metru pirms virsotnes griezties atpakaļ un sākt kāpienu lejup. Šīs izpratnes cena ir dzīvība, un, ja to nomāc godkāre, tad notiek tas, kas notika 1996. gada maijā.
Un tomēr sabiedrībai nav ne mazākā iemesla necienīt tos cilvēkus, kas pieņēmuši vienu no lielākajiem mūsu planētas izaicinājumiem un ar pēdējām enerģijas rezervēm drosmīgi turpina ceļu augšup, nezinot, kādas būs iespējas atgriezties. Jo tā ir ne tikai ekspedīcija uz kalna virsotni, bet arī ekspedīcija sevī.
