Jaunais Rīgas teātris. J.Griškovecs «Pēc Po». Režisors: Jevgeņijs Griškovecs.
Jaunais Rīgas teātris
J.Griškovecs «Pēc Po».
Režisors: Jevgeņijs Griškovecs
Lomās: Andris Keišs, Ģirts Ēcis, Andis Strods.
Ar ko latviešu lasītājam saistās Edgara Alana Po vārds? Nekļūdīšos, ja teikšu, ka ar nervus kutinošiem detektīvromāniem, nežēlīgu slepkavību detalizētiem «šausmu» stāstiņiem, kas stindzina ne tikai iztēli, bet arī jutekļus. Labu izglītību ieguvušais un talantīgais rakstnieks savu dzīvi pavadīja lielā trūkumā, tomēr nekad nemēģināja rakstīt teātrim, kas būtu samērā drošs peļņas avots. Dižo amerikāni un vientuļnieku teātra skatuvei pielāgojis Jevgeņijs Griškovecs. Uzvedumu režisors nosaucis par impresijām par Edgara Alana Po tēmām (impresija – īslaicīgs iespaids, noskaņa). Režisors, aktieri un materiāla autors piedāvā ļoti netradicionālu teātra veidu. Kā sacīja pats inscenējuma autors – lugas teksts nav uzrakstīts (!). J.Griškovecs mēģinājumu procesa sākumā aktieriem izstāstījis vairākus E.A.Po stāstus, kurus viņš izlasījis pirms 12 gadiem. Aktieri, nepārlasot šos stāstus, uztverot tikai to radītās impresijas, pārstāsta tos skatītājam. Iznāk tāds kā dubultās improvizācijas teātris. Šajā uzvedumā daudz kas pārsteidz. Pārsteidz aktieriskā improvizācijas brīvība – lieliskos tēlos un noskaņās veidojas Andra Keiša un Ģirta Ēča dubultspēle; pārsteidz aktieru spēja vienlīdz labi izrādi spēlēt divās valodās (īpaši izsmalcinātiem teātra mākslas gardēžiem noteikti būtu jāredz izrāde arī krievu valodā, jo tā rada citu – specifisku – izrādes skanējumu un izjūtu), pārsteidz pats materiāla piedāvājums, un visbeidzot pārsteidz vieglums un ironiskais smalkums, kas skatītājam liek smieties, kaut gan nekā smieklīga jau tur nav… 19. gadsimta lielākais Amerikas «cilvēku pētnieks» (psihoanalītisma «vectētiņš»), izsmalcinātais prāta spēļu virtuozs piedāvāts kā informācijas fundaments dažādiem stāstiņiem par… nāvi. Jā, izrādās, ka par šo tematu var runāt, arī «neplēšot» drūmas kaislības, neieslīgstot mazohisma paveidos un neliekot skatītājam «sabrukt» zem psiholoģiskā spiediena smaguma. Viegli un atraisīti rit aktieru monologi – dialogi, un atkal jaunā kvalitātē sevi pieteikt ir izdevies gan Andrim Keišam, gan Ģirtam Ēcim. Kārtējo reizi ir jābrīnās par to fenomenu, kas mājo režisorā un dramaturgā Jevgeņijā Griškovecā, par viņa īpašo spēju – aktieri veidot, atbrīvot un rosināt meklēt to dabisko izpausmes veidu, kas aktierisko skatuves dzīvi padara par realitāti. Un skatītājs notic – tiešām esam sastapušies ar diviem dīvaiņiem, kas uzmācīgi un reizē naivi mēģina definēt savu attieksmi pret nāvi.
Vienkārši ir jāiet un jāredz. Tie skatītāji, kurus saista Jaunā Rīgas teātra ieturētā estētika un intelektuālās skatuves rotaļas, nebūs vīlušies. Tā ir atkal viena maza, izslīpēta teātra «pērlīte».
