«Tur būs novilkta tāda līnija, un tai jūs noteikti nekāpiet pāri,» laikam jau radusi pie Latvijas tūristu grūti apturamās vēlēšanās drūzmēties pie jebkuras letes vai lodziņa, gide šo norādījumu pirms katras pasu kontroles atkārtoja vai piecas reizes.
«Tur būs novilkta tāda līnija, un tai jūs noteikti nekāpiet pāri,» laikam jau radusi pie Latvijas tūristu grūti apturamās vēlēšanās drūzmēties pie jebkuras letes vai lodziņa, gide šo norādījumu pirms katras pasu kontroles atkārtoja vai piecas reizes. Gods kam gods, ikviens bijīgi turējās pie dzeltenās svītras, kamēr priekšā stāvošais savu pasi nebija atrādījis.
Taisni vai jābrīnās, kur psihologi ņēmuši apgalvojumus, ka ikvienam cilvēkam piemīt nepieciešamība pēc savas bioloģiskās telpas, ka vīriešiem tā esot lielāka nekā sievietēm, ka to vislabāk redzēt rindās, kur cilvēki stāv viens no otra atstatu. Latvijā, šķiet, viņiem to praksē neizdotos apstiprināt. Katrā ziņā ne jau nu Rīgā pie bankomāta, kad tur algas dienā sapulcējies viss kāda ceha kolektīvs. Ne arī Jelgavā pie Siltumtīklu kases, kad kvadrātmetru lielajā priekštelpā pie lodziņa cenšas ietilpt vismaz trīs maksātāji. Vai te ko līdzēt varētu brīdinājuma svītra? «Mēs esam rindās auguši,» prāto kolēģe, kad apspriežam šādas blīvēšanās tieksmes iespējamos cēloņus.
Kaut kāda taisnība tur droši vien būs – skats pār priekšā stāvētāja plecu gan it kā tuvina kārotajam mērķim, gan arī sniedz vairāk informācijas. Pie bankomāta jāredz – vai tas tiešām strādā? Siltumtīklos – vai tik viņam nav mazāks rēķins? Bet kur tad paliek bioloģiskā telpa? Un vai sveša cilvēka ielaušanās tajā tomēr nav tīša necieņa? «Gaiss pieder visiem!» pagalmā bravūrīgi skaidro kāds puika, plivinādams rokas meitenei gar seju. Bet blēdīgās acis liecina, ka viņam itin labi skaidrs, kuram patiesībā pieder šis gaiss centimetra attālumā no viņas deguna.
