1998. gada rudens Kuldīgā. Tuvojās kārtējā apkures sezona, un Mucenieku ielas 30. nama īrnieki to atkal gaidīja ar bažām.
1998. gada rudens Kuldīgā. Tuvojās kārtējā apkures sezona, un Mucenieku ielas 30. nama īrnieki to atkal gaidīja ar bažām. Pēc pieredzes bija zināms, ka radiatori būs knapi silti, dažā istabā tie nesildīs pavisam, gar logiem sprauksies iekšā vējš un tumšajās kāpnēs varēs kaklu nolauzt. Ko darīt? – sprieda kaimiņi, sastapušies kāpņutelpās, līdz paši aktīvākie sanāca kopā pirmajā sapulcē.
18 cilvēki nodibina kooperatīvu
«Mājā ir 60 dzīvokļu. Privatizēti tolaik bija apmēram puse. Pirmajā sapulcē sanāca 38 cilvēki,» atceras tagadējais kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Eida. Par ķeršanos pašiem pie saimniekošanas un kooperatīva dibināšanu izšķīrās tikai 18.
«Nebija jau tik vienkārši. Pirmā tāda māja Kuldīgā. Ziema pagāja, meklējot variantus un gatavojot dokumentus, līdz 1999. gada maijā reģistrējām kooperatīvu Uzņēmumu reģistrā un dokumentus iesniedzām Domei.»
Kā pa pusei joku Jānis raksturo Kuldīgas unikalitāti dzīvokļu apsaimniekošanā – pilsētai neesot savas namu pārvaldes, bet ar naudas maksājumiem un pretenzijām visi vēršoties pie viena cilvēka Domē. Taču kopumā pašvaldībai pret patstāvīgajiem saimniekotājiem pretenziju nav bijis, un 1999. gada 1. decembrī ir dabūts tās oficiāls akcepts. Jā gan, šajā mājā bijuši arī parādnieki – lielākoties par siltumu –, taču iepriekšējo parādu piedzīšana, gluži loģiski, atstāta attiecīgo uzņēmumu ziņā, un Mucenieku ielas 30. namā sākusies jauna dzīve.
Rūpes par māju – hobija darbs
«Kaimiņienes teica «Liekam tevi par priekšnieku!», un es spītes pēc gribēju parādīt, ka māju var sakārtot,» savas nu jau visā Latvijā izskanējušās veiksmīga apsaimniekotāja karjeras sākumu atceras J.Eida.
«1999. gadā salikām durvīm eņģes, atsperes salabojām, lai veras ciet. Spuldzes ieskrūvējām. Domāju: nu, redzēs, vai līdz rudenim izturēs? Izturēja,» tā bijusi pirmā pozitīvā motivācija turpmākajam darbam.
Tagad kooperatīva valdē darbojas pieci cilvēki. Pa vienam no katras kāpņutelpas un vēl priekšsēdētājs. «Mana alga ir 35 lati. Grāmatvedei – 20. Sētniecei maksājam. Kasējam naudu par apsaimniekošanu un par siltumu. Sākumā bija ar banku līgums, bet tad katram cilvēkam par maksājumu iznāca papildus 35 santīmi. Tas bija krietni,» no priekšsēdētāja vārdiem jaušams, ka priekšplānā tiek likts kopējais izdevīgums.
«Esam bezpeļņas organizācija. Prēmijas nemaksājam. Viss ir kārtībā,» viņš apstiprina. Noskatījušies no «Mucenieku nams 30» kooperatīva, arī blakusmājā esot gribējuši tādu dibināt. «Sāka naudas dalīt. Simts latu priekšsēdētājam, simts grāmatvedei. Pēc trīs mēnešiem kaimiņš kaimiņam vairs labdien neteica,» Jānis smaida un piebilst, ka mājas apsaimniekošana faktiski esot tāds intereses un hobija darbs. Ikdienā J.Eida atbild par komunālo saimniecību tuvējā Pelču pagastā. Darbojas arī Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijā un Dzīvokļu īpašnieku asociācijā. Un visu vērtīgo pieredzi un informāciju, ko tādējādi izdodas iegūt, liekot lietā pie savas mājas.
Sadūšojas uz kredītu
«Pirmajā gadā sakārtojām ūdens uzskaiti. Tiem, kas uzlika ūdens skaitītājus, atļāvām par šo summu nemaksāt apsaimniekošanas naudu. Pagrabā siltumtrasi sakārtojām, caurules nosiltinājām, siltumpunktu ar uzskaiti ierīkojām, tādējādi varējām sākt maksāt tik, cik patērējam. Noteikto 52 santīmu vietā mums iznāca tikai 29,3 santīmi par kvadrātmetru,» protams, bijis prieks un gandarījums par pirmajiem ietaupījumiem. Taču ietaupījums jau nav īstas saimniekošanas pašmērķis. Galvenais ir – kā to likt lietā.
«Braukādams uz acociāciju darīšanām, centos iebāzt degunu – kur ko var dabūt? Uzzināju par kredīta piedāvājumu trim dzīvokļu kooperatīviem lauku rajonos. Aizkraukle, Olaine un mēs pieteicāmies. Aizkrauklē cilvēki nevarēja vienoties. Nezinu, kas Olainē iznāca, bet mēs Hipotēku un zemes bankā dabūjām 63 tūkstošu aizņēmumu uz 12 gadiem.»
Nenoliedzami, kooperatīva priekšnieks ar saviem noteiktajiem atklātas rīcības soļiem un pirmajiem pozitīvajiem rezultātiem bija iemantojis iedzīvotāju uzticību. Un bankas pieprasītie 75 procenti mājas iedzīvotāju bija gatavi parakstīties, ka piekrīt kredīta ņemšanai.
Uzticību iemanto ar darbu
«Jāni, kā tu to izdarīji? Mums astoņus gadus vienā istabā nesildīja radiators, bet tagad silts!» 2000. gada apkures sezona īrniekiem sākās ar priecīgiem pārsteigumiem.
«Ko nu es tur daudz izdarīju – stāvvadus sabalansējām, jaunus ventiļus ielikām. Pirms tam instancēs bijām saņēmuši atbildes, ka tur projekti un lieli līdzekļi vajadzīgi. Tagad vismaz tā «mirēja» temperatūra, kas no siltumtīkliem pienāk, ir visā mājā,» ar sev raksturīgo humoriņu skaidro mājas pārvaldnieks.
Bet nākamais solis (un tā dēļ arī ņemtais kredīts) bija mājas siltināšana. Siltumizolējošs slānis bēniņos, siltinošs apmetums gala sienām, lodžiju siltināšana. Tiem, kas vēlējās, cik atļāva kredīts, tika arī jauni pakešu logi (par šo summu viņi pakāpeniski norēķinās paši).
«Vienojāmies, ka līdzekļus, kas ietaupās par siltumu, liksim apsaimniekošanas kontā. Kopumā maksa paliek tāda pati kā līdz šim,» kredīta atmaksas mehānismu skaidro Jānis. Tomēr, kad pusmāja jau bijusi saremontēta un viss līdz pēdējam santīmam sarēķināts, iznācis, ka mazliet pietrūkst. «Četrus santīmus no kvadrātmetra vajadzēja īres naudā klāt. Ko darīt – saucu sapulci. Domāju, nu gan dabūšu pa ragiem. Bet neviens nebija pretī. Biju baigi pārsteigts,» pārvaldnieka prieks par šo uzticību ir acīm redzams.
Protams, arī tik «vienprātīgā» mājā dzīvo cilvēki ar dažādu rocību, dažādiem personīgajiem plāniem un uzskatiem. Ir pāris iemītnieku, gan ne privatizētajos dzīvokļos, kas atsakās maksāt vairāk par īri. «Gudrosim, ko darīt. Prasīsim, lai pašvaldība par saviem dzīvokļiem sedz šo starpību. Tai taču arī jāpiedalās apsaimniekošanā,» spriež kooperatīva priekšsēdētājs.
Bet vienlaikus pat tādi īrnieki, kas gribējuši mainīties uz citām platībām, nolēmuši palikt Mucenieku ielā.
«Kāda pensionāre gribēja mainīt savu divistabu dzīvokli, sāku jau līdzēt meklēt variantus. Bet vienudien viņa atnāk: zini, es nemainīšos. Tomēr te ir tik labi. Man pat televizorā krāsas parādījušās! Nesapratu, kāds sakars televizora krāsām, bet vēlāk pieleca. Nosiltinātā gala siena viņas dzīvokli padarījusi siltāku un mazāk mitru, bet tas «ietekmējis» televizoru.
Dakteris ar ģimeni savukārt gribēja mainīties prom uz trim istabām, bet tad teica «redzu, ka te tiešām kaut kas nopietns tiek darīts» un pārdomāja,» Jānis turpina mājas tapšanas «dienasgrāmatu».
Parāds – ne brālis, ne ienaidnieks
Kooperatīvs nodibinājās 1999. gada pavasarī, kredītu paņēma 2001. gada pavasarī, bet šāgada jūlijā jau ēka bija ieguvusi pavisam citu izskatu un kvalitāti. Nu Mucenieku ielas «eiromāja» ar savu pieredzi iedvesmojusi arī vairākus citus apsaimniekošanas kooperatīvus pilsētā.
«Nav jau vienkārši uz tādu kredītu sadūšoties,» piekrīt J.Eida. «Cilvēki domā – dārgi, kā mēs to samaksāsim? Vecāki ļaudis vadās pēc gudrības, ka parāds nav brālis. Raizējas, kā tas būs, – visu mūžu maksāt. Varbūt labāk vispirms sakrāt naudu un tad sākt, piemēram, kāpņutelpas remontēt. Bet ar kuru tad sāks – tur priekšnieks dzīvo, tur priekšniekam draugs… Tā tikai pie naida var nonākt,» arī Mucenieku 30. namā šādi pārspriedumi ir piedzīvoti. Taču tagad, kā saka Jānis, arī skeptiķi «dzied citu dziesmu».
«Es uzreiz biju par kredītu – gribu, lai būtu smuki,» saka pensionāre Ausma Dunaiska. Viņa te dzīvo, kopš māja uzcelta, celtniecības gaitā, kā toreiz bijis pieņemts, kopā ar vīru gājusi talkās. Pēdējā laikā arvien biežāk domājusi par nekārtību koridoros, arī par to, ka pēc vīra aiziešanas aizsaulē vienai grūti par dzīvokli samaksāt. «Domāju par mainīšanu, bet, kad sākās runas par kredītu, man spīts sanāca: viss mūžs nostrādāts, un tad nevarēšu normāli to nodzīvot?» Ausmas kundze pat sadūšojusies uz kredīta arī vienu plastikāta logu ielikt. «Jā, kopš kredīta ir četri santīmi vairāk par apsaimniekošanu jāmaksā, bet, ja to nedarītu, būtu pietrūcis lodžiju siltināšanai.
Tagad vismaz maksāju par to, kas ir padarīts,» no istabas izejam ārā uz lodžijas, un viņa rāda, kā te arī aukstumam visas spraugas ir slēgtas.
Par kooperatīva priekšsēdētāju viņai ir tikai vislabākie vārdi: «Pirms tam visi runāja, bet neviens neķērās klāt. Jānis šajā amatā «izliek sevi». Kad ierīkojām siltumpunktu un skaitītāju, liels bija tracis ar siltumtīkliem par maksāšanu, bet Jānis ar savu mieru to izturēja.»
Jaunas durvis mudina uz kārtību
Ko tur teikt – jelgavnieki droši vien būtu samulsuši, redzot, ka ar sētu neapjoztas daudzdzīvokļu mājas ieejas spoguļojas stiklā, priekšpuse rotājas puķēs, bet cauri spīd kokā darinātu, lakotu pastkastīšu rindas. Vakaros durvis tiek slēgtas, ik dzīvoklim iedota sava atslēga, bet to pavairošana visas ģimenes vajadzībām ir katra paša ziņā. «Savā dzīvoklī katrs pats ir saimnieks, bet kopīgi visā mājā atbildam par koplietošanas telpām, ierīcēm un komunikācijām,» J.Eida skaidro saimniekošanas pamatprincipu un priecājas arī par individuālām idejām. Piemēram, vienas sekcijas iemītnieki vienojušies izgatavot kāpnēm koka lenterus, bet pirmā stāva kaimiņi savu kāpņu laukumiņu paplašinājuši un izklājuši flīzēm.
Dzīve tomēr paliek dzīve, un tā nenorisinās sterilā vidē. Taču katrai nekārtībai vaininieks tiek atrasts un kaitējums novērsts. Saviem spēkiem koridoru tīra tas, kas to nosmērējis, riteni nesdams. Saviem spēkiem apmetumu salabo arī tas kaimiņmājas puisis, kas sadomājis pret sienu futbolu spēlēt. «Divus puķpodus tomēr aizstiepa. Kaimiņš gan esot saucis «kur nesīsi, liec nost!», bet ko, no piektā stāva naktī saukdams, puikām padarīsi,» šo atgadījumu Jānis tomēr stāsta ar smaidu, jo uz kopējā veiksmīgo cīniņu fona to acīmredzot var uztvert arī ar humoru.
Pirmā balle un pirmā ziema «eiromājā»
Pēc trīs mēnešu darba un ar to saistītajām īrnieku neērtībām jūlijā viss bija galā. Aiz prieka par paveikto mājinieki nolēmuši sarīkot balli. «Es no organizēšanas atteicos, tur bija citi rīkotāji. Noteiktajā dienā skatos – mājas priekšā zālienā galds izlikts. Uzliku tur četras kastes alus un kliņģeri. Un tad sāka nākt ārā pa katras sekcijas durvīm sievas ar groziņiem. Tas tik bija skats! Folkloras ansambļa priekšnesumi. Dzīvā deju mūzika. Arī Hipotēku un zemes bankas pārvaldnieks bija uzzinājis par mūsu svinībām un atbrauca ar apsveikumiem. Lustējāmies līdz naktij. Pēc tam visi teica, ka nākamgad atkal danči jārīko. Tā jau ir – kur gan tagad pusmūža cilvēks lai ballējas,» pārvaldnieks spriež, ka šāds kopīgs pasākums visus iepriecējis un vēl vairāk satuvinājis.
Bet nu svētki ir garām un priekšā – pirmā ziema siltinātajā mājā. «Silts treniņtērps un vilnas zeķes – tāds bija mūsu apģērbs iepriekšējās ziemās,» Jānis stāsta un cilā kādu siltumspeciālistes zinātniskā darba mapi, kur stāv rakstīts, ka pēc šādas siltināšanas siltumpatēriņam vajadzētu samazināties vismaz divkārt.
Laikā kopš kooperatīva dibināšanas ir manāmi audzis privatizēto dzīvokļu skaits – tagad to ir 49. Augusi arī uzticība kooperatīvam, un tā dalībnieku skaits papildinājies par vēl 10 biedriem. Pašlaik gan viņiem nav noteiktas nekādas priekšrocības, taču Jānis nenoliedz, ka nākotnē tādas varētu veidoties un cilvēkiem nāktos izšķirties, kā izdevīgāk. Bet pagaidām kopīgi tiek gaidīta ziema vienādi siltinātajos gan privatizētajos, gan neprivatizētajos, gan kooperatīva biedru, gan nebiedru dzīvokļos.
