Konkursā par sakoptāko Zemgales pagastu Koknese atzīta par labāko divās nominācijās: par pašvaldības atbalstu uzņēmējdarbībai un izglītības veicināšanu.
Konkursā par sakoptāko Zemgales pagastu Koknese atzīta par labāko divās nominācijās: par pašvaldības atbalstu uzņēmējdarbībai un izglītības veicināšanu. Pagasta Padomes priekšsēdētājs Viesturs Cīrulis ir pārliecināts, ka sakoptai videi, kultūrai, izglītība ir ekonomiska vērtība. Par visu vienā reizē pastāstīt nav iespējams, tādēļ šoreiz – tikai par Kokneses uzņēmējiem.
Sena Hanzas savienības pilsēta
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā koknesieši gribējuši atjaunot pilsētas statusu, taču iebilda skolotāji: toreizējā likumdošana viņiem lauku apvidū paredzēja dažas sociālās priekšrocības. Nupat jautājums par pilsētas tiesību atgūšanu no jauna aktualizējies, par to drīzumā lems deputāti. Principiālas nozīmes gan tam neesot, taču V.Cīrulis, kas visā prot saskatīt racionālu graudu, domā, ka pilsētas statuss ļautu vairāk līdzekļu atvēlēt sadzīves, komunālo vajadzību apmierināšanai. Tomēr pagaidām par Koknesi joprojām jārunā kā par lauku pagastu.
Visa teritorija – 17 000 hektāru – atrodas Daugavas labajā krastā. Pagastā ir ap 4500 iedzīvotāju. Ir liela vidusskola, kurā mācās 760 bērnu, 120 mazuļu apmeklē bērnudārzu, ir internāts, mūzikas skola. Ambulances vairs nav, ir trīs ārstu privātprakses, pagastā strādā divi zobārsti un ir pašiem savs zobu tehniķis.
Koknesē ir plaša komunālā saimniecība: pašvaldības aprūpē ir 27 000 kvadrātmetru dzīvojamā fonda un 9000 kvadrātmetru sabiedrisko ēku. Pagasts pilnībā nodrošina to uzturēšanu. Visgrūtāk nodrošināt apkuri, tās sakārtošana ilgusi vairākus gadus un turpinājusies vismaz trīs kārtās, modernizējot gan katlumājas, gan apkures sistēmas. Sākotnēji tika izstrādāts projekts, bet drīzumā piesaistīti 250 000 lati Dānijas naudas, 50 000 latu valsts investīciju veidā un 40 000 latu pašvaldības līdzekļu. Vēlāk tika vēl ņemti kredīti siltumapgādes sakārtošanai. Tagad visiem iedzīvotājiem siltuma gana, par to jāmaksā mazāk nekā valstī vidēji, taču pagastā domā jau par koģenerācijas iespējām, lai arī siltajos mēnešos koknesiešus nodrošinātu ar karsto ūdeni, bet enerģijas pārpalikumu pārvērstu elektrībā, ko varētu pārdot «Latvenergo».
Parāds nav brālis, bet palīgs
Šā gada pavasarī Kokneses vidusskolā uzbūvēta jauna, moderna sporta halle – tik plaša, ka tajā vienlaikus vairākos laukumos var notikt trīs basketbola spēles. Mūsdienīgāks aprīkojums vienkārši nav iespējams (apkures agregāts, piemēram, «iekārts» pie pašiem halles griestiem, otrajā stāvā ir skolēnu kafejnīca, trešajā būs viesnīcas tipa istabiņas atbraucējiem, apakšstāvā paredzētas ģērbtuves, dušas telpas, noliktavas).
Pagasta Padomes priekšsēdētājs uz jautājumu, cik halle izmaksājusi, brīdi rēķina, virknē tūkstošus un simtus, tad noapaļo: kopumā turpat pusi miljona latu. Kā tikts pie tādas naudas? Protams, ņemts kredīts.
«Ja nevarētu ņemt kredītus, pagastiem vienkārši nebūtu iespēju attīstīties,» apgalvo V.Cīrulis. Viņaprāt, tik lielu summu pat desmit gados nevarētu ietaupīt, bet cilvēki pelnījuši dzīvot normāli jau tagad. Kā parādu atdos? Gan noteikti atdošot – pamazām vien atlicinot, kā arī ilgtermiņā gūstot peļņu no investīcijām, atteic pagasta vadītājs, kas pieder tai atjautīgo kategorijai, kuri uzskata: būtībā nauda pasaulē mētājas kaudzēm, tikai jāprot paņemt. Kā gudrajās tautas pasakās: kas māk, tam nāk, kamēr nevērīgajiem purva bridējiem spožā naudiņa pārvēršas maldugunīs.
Galvenais – netraucēt uzņēmējiem
Kā izpaužas uzņēmēju atbalsts Koknesē? «Galvenais ir uzņēmējiem netraucēt īstenot viņu idejas!» atjoko V.Cīrulis. Satiktie ļaudis apliecina, ka patiešām pagastnamā nav saskārušies ar birokrātiju.
Kārlim Purniņam bijušas problēmas atgūt senču īpašumu pašā Daugavas krastā (vienkārši «vilciens jau bija aizgājis»). Taču citviet ierasto atrunu vai formālu likuma pantu piesaukšanas vietā viņš ne vien tika uzklausīts, bet pat mudināts atgūstamajā īpašumā sākt saimniecisku darbību. Tā nu kopš 12. augusta piecām pagasta viesu mājām pievienojusies sestā – «Baltā gliemežnīca». Tur ir lieliskas viesu istabiņas, restorāns, konferenču zāle. Un darba vieta vairākiem koknesiešiem.
Bijušais kolhoza «Koknese» galvenais agronoms Ernests Skopāns par pajām iegādājies kādreizējo kopsaimniecības kalti. Tagad tā izveidota par modernām dzirnavām, kur maļ visaugstākās kvalitātes miltus. Tā kā Koknese jau kopš 1991. gada uzaicināta jaunajā Hanzas savienībā, tās sadraudzības pilsēta ir Vitingena Vācijā. Pašvaldības vizītēs uz Vāciju vienmēr tiek līdzi aicināti vietējie uzņēmēji, kas apmaiņas kārtā dzīvo vāciešu mājās, iedraudzējas, aizgūstot gan saimniekošanas pieredzi, gan dibinot lietišķus sakarus. Tieši tādā veidā E.Skopāns iepazina vāciešu pieredzi augstas kvalitātes miltu ražošanā, pateicoties personīgajiem kontaktiem varēja iegādāties Latvijā unikālu dzirnavu iekārtu. SIA «Velēna» kopumā nodarbināti ap 40 koknesieši, uzņēmums ar katru gadu «apaug» ar jauniem sadarbības partneriem.
Lielākais uzņēmums pagastā – SIA «Kūdras enerģija» – Aizkraukles purvā iegūst pakaišu un dedzināmo kūdru. Šim uzņēmumam pagasts palīdzējis, rodot iespējas palielināt zemes platības. Kūdras ražotne dod darbu daudziem desmitiem vietējo iedzīvotāju.
Līdzīgu atbalstu pašvaldība sniegusi zemnieku saimniecībai «Brigi», kas 1999. gadā atzīta par sakoptāko pagastā un specializējusies zirgaudzēšanā. Stallī ir ap 25 sporta zirgu un jaukas telpas personālam, balti steliņģi un plaši voljēri. Mārīte Visocka, zirgu kopēja un trenere, stāsta, ka ar jāšanas sportu mazaie koknesieši var nodarboties bez maksas.
Desmit gados lauksaimniecība Koknesē ir paputējusi, netiek apstrādāta apmēram puse platību. Pašvaldības vadītājs atzīst, ka ne visai pārdomāti un prātīgi noritējusi privatizācija: īpašnieku rokās nonāca atsevišķi objekti, taču ne visi jaunie saimnieki mācēja savu guvumu sekmīgi apsaimniekot. Tā, piemēram, panīka privātais uzņēmums, kas «mantoja» kādreizējo pārtikas kazeīna ražotni, arī daudzi citi bijušās kopsaimniecības objekti «nogrima». Toties radītas vairākas nelielas kokzāģētavas, kas sekmīgi strādā un pat savu produkciju eksportē.
Kādreizējais kolhoza «desu cehs» pārtapis privātā firmā «Kokneses miesnieks». Kad Rīgā notika nu jau tradicionālās Hanzas dienas, pagasta Padomes priekšsēdis ierosināja firmas ļaudīm tajās piedalīties ar savu produkciju. Tad nu uzņēmuma darbinieki Doma laukumā uzrīkojuši vairākus katlus, kuros sautējuši kāpostus, vārījuši kartupeļus un sutinājuši cūku šņukurus un stilbiņus. Panākumi bija vareni: pēc Hanzas dienām joprojām turpina birt pasūtījumi no dažādām tirdzniecības un ēdināšanas firmām. Ja nebijis pašvaldības pamudinājuma, «miesniekam» joprojām nebūtu popularitātes, pieprasījuma un – papildu peļņas.
Starp citu, lauksaimniecības īpatsvaram samazinoties, «atmira» vajadzība pēc konsultanta šajā nozarē. Taču (ja arī karalis miris, lai dzīvo karalis!) tagad pagasts maksā algu Dainai Millerei, kas ir enerģiska uzņēmējdarbības konsultante.
Garainis, kas veicina vārīšanos
Koknese atrodas Rīgas – Daugavpils šosejas un Ērgļu ceļa krustojumā, cauri pagastam iet dzelzceļš. Rosīgā satiksme veicinājusi veikalu, krodziņu uzplaukumu. Tādi ir gandrīz vai ik uz soļa, atbraucēji no citiem pagastiem nereti brīnās: citos pagastos jau pāris sīku veikaliņu par daudz, bodnieki nespēj galus savilkt, bet Koknesē itin visi pelna. Jā gan, satiksmes maģistrāle nozīmē daudz. Taču tā nav uzbūvēta beidzamajos gados: cik Latvijā nav vietu, kur desmitiem kilometru ceļā «nenotiek nekas» (piemēram, bezgala vienmuļš ir brauciens no Vecumniekiem uz Neretu: arī tas ir Aizkraukles rajons…). Iemesls tam tomēr ir iedzīvotāju uzņēmība plus pašvaldības pozitīvā attieksme: reizēm tā ir pretimnākšana, piešķirot zemi, citkārt pagasta atteikšanās no pirmpirkuma tiesībām par labu uzņēmējiem. Pagasts nevar, tam nav tiesību ne piešķirt kredītus, ne izsniegt galvojumu. Taču tas var – netraucēt.
Rezultātā iegūst gan pašvaldības kase (kas tiek tērēta pašu iedzīvotāju labā), gan koknesieši. Pagastā ir tikai 6,7 procenti bezdarbnieku: kuriem darbs neatrodas uz vietas vai kuri nevēlas, piemēram, apstrādāt savu zemi, pateicoties ērtajai satiksmei, brauc strādāt uz Aizkraukli, Ogri un Rīgu. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis tik un tā ieplūst pagasta kasē.
Un vēl kāda pavisam vienkārša gudrība: pircējus, tūristus, apmeklētājus nevilina pavirša, nesakopta vide. Tirgus, konkurences apstākļos katrs veikaliņš, krodziņš, visu mītne, ražotne cenšas būt pievilcīgāka, glītāka. Saki vēl, ka «pagastvecim» Viesturam Cīrulim nav taisnība: sakoptība ir ekonomiska kategorija!
Imantam Ziedonim bija tāds pastāstiņš – par garaini, kas veicina vārīšanos. Tāds «garainis» vietējiem uzņēmējiem ir Kokneses pagasta pašvaldība.
