Nupat pašvaldībās vērojama sarosīšanās aktīvāk pievērsties Pašvaldību likuma pildīšanai, īpaši šā likuma divām noteiktajām funkcijām: iedzīvotāju veselīga dzīvesveida nodrošināšanai un cīņai pret žūpību un netiklību.
Nupat pašvaldībās vērojama sarosīšanās aktīvāk pievērsties Pašvaldību likuma pildīšanai, īpaši šā likuma divām noteiktajām funkcijām: iedzīvotāju veselīga dzīvesveida nodrošināšanai un cīņai pret žūpību un netiklību. Turklāt, kā parasti, tiek pausti diametrāli pretēji viedokļi. Daļa tautas pārstāvju pašvaldībās iestājas par alkohola pieejamības krasu mazināšanu, reglamentējot tirgotavu darba laiku, citi (tomēr viņu nav daudz) atbalsta īpašo uzdevumu ministra valsts reformu lietās Jāņa Krūmiņa īpašo viedokli – neierobežot alkohola tirdzniecību naktīs (jo nesenie notikumi Pērnavā apliecinot šāda soļa potenciālo bīstamību), bet beidzot radīt valstī pretalkohola programmu.
Laikam taisnība, kā arvien, atrodas kaut kur «pa vidu» un pieder tiem, kas saka: Latvijā nav konsekventas alkohola politikas. Lai gan Alkohola aprites likumā skaidri rakstīts: «Valsts alkohola politiku nosaka šis likums un šo politiku īsteno Ministru kabinets.» Galu galā mums tiešām nav plašas, apjomīgas valstiskas pretalkohola programmas. Narkologu, citu mediķu vārgie argumenti labākajā gadījumā tiek pieciesti tajā laikā, kad masu saziņas līdzekļos skan alkohola ražotāju žēlabas par pagrimumu biznesā, jo, lūk, Latvijā šņabja patēriņš «katastrofāli» samazinoties.
Tajā pašā laikā pieres grumbās stumj finansisti un nodokļu piedzinēji. Tirgū joprojām var nopirkt «spirķiku» par 2,8 latiem litrā. Kompetenti avoti vēstī, ka kontrabandisti spirtu no ražotājiem iepērk par aptuveni 30 santīmiem litrā. Nevajag būt Pitagoram, lai aptuveni aprēķinātu, ka valsts kasei gada laikā paslīd garām 21 miljons latu akcīzes nodokļa veidā.
Tostarp pagastos vīri pulcējas pie diennakts veikaliem un iedzer līdzjūtībā pret valmieriešiem un jelgavniekiem, kur vietējās pašvaldības «atļāvušās» aizliegt alkohola tirdzniecību naktīs. Stīvām mēlēm viņi runā par pašvaldību kompetenci šādus aizliegumus ieviest.
No otras puses, lauku veikaliņa saimnieks vai saimniece, protams, labāk naktīs mierīgi izgulētos, jo dienā daudz darbu veicams, taču zināms, ka mazās bodītes virs ūdens notur vienīgi plaukti ar alkohola pudelēm un šī spriedze – stāvēšana aiz letes nakts stundu melnumā. Tā ir tikai acu aizmālēšana, ja kāds spriedelē par iedzīvotāju ērtībām: uz «diennaktniekiem» tumsiņā nebrauc, nestreipuļo vairākus kilometrus pēc sērkociņiem vai pamperiem. Turp naktīs dodas tikai un vienīgi pēc alkohola.
Nav normāli, ka jebkurš jebkurā laikā, jebkurā vietā un «jebko» var nopirkt. Lai gan neskaitāmas reizes runāts, ka beidzot nepieciešams sakārtot «alkohola likumus», mēs dzeram un nodzeramies joprojām. Ja valstī tiktu īstenota konsekventa alkohola politika, nebūtu iespējama arī gaidāmā spirta tirgus pārdale. Nebūtu politiķu kaislību (piemēram, galvojumu piešķiršanā kredītu saņemšanai spirta deģiem). Savukārt zemniekiem būtu lielāka pārliecība par pieprasījumu un savām peļņas izredzēm. Patlaban ir tā, ka daļa zemnieku (un ne jau no gaisa grābjot, bet pamatīgi izsverot valdības taktiku un bioetanola ražošanai jau ieslēgto zaļo gaismu) atkal ir neziņā: visticamāk, ka no izredzēm ražot un pārdot vietējos graudus, lai tos pārstrādātu spirtā degvielas ražošanai, atkal čiks vien iznācis. Lielā alkohola biznesa sviras tiek bīdītas kaut kur tik augstu mākoņos, ka tiem cauri neredz ne zemnieku acis, ne citkārt modro likuma kalpu kautrie skatieni. Savukārt «mākoņi» ir – miglainā un mīklainā likumu vide.
Ir vieglprātīgi runāt par alkohola tirdzniecības ierobežojumiem, par ķīviņiem un vienam otra pārliecināšanu, ka veikalus vajadzētu (vai gluži pretēji – nevajadzētu) slēgt tikai atsevišķās pašvaldībās, bet vēlāk – reģionos. Kaut vai tāpēc, ka sen neviens nedzīvo izolēti, pat daži desmiti kilometru nav šķērslis «slāpstošajiem», lai aiztrenktos pēc šņabja uz kaimiņu pagastu vai rajonu, tādā veidā vēl vairāk apdraudot pārējos satiksmes dalībniekus. Tādējādi no alkohola tirdzniecības aizliegšanas cietīs arī nedzērāji. Bet mazo veikalu īpašnieki var izputēt, tādēļ lauciniekiem būs jāmēro tālāks ceļš pēc, piemēram, maizes. Tomēr pudeles brāļi arvien atradīs kādu trepju telpu vai nomaļu būdeli, kur kāds laipni pastieps roku ar apšaubāmas izcelsmes indi. Biedināšanai kā arguments tiek piesaukta nesenā nelaime Pērnavā, kad no metilspirta lietošanas dzīvību zaudēja desmitiem cilvēku. Taču nekāda iebiedēšana nevar aizstāt likumiski sakārtotu vidi. Aizliegumiem varētu būt jēga tikai tādā gadījumā, ja tiktu sekots to ievērošanai. Taču mūsu likumdošana ir bezzobaina, bezspēcīga cīņā pret nelegālo alkohola tirdzniecību.
Var jau, protams, taujāt, kādēļ mums ir tik nesakārtota likumdošana attiecībā uz visu, kas saistīts ar alkoholu. Taču šai «rungai» ir tikpat zināms, cik smags otrs gals. Valsts budžets. Ikvienam skaidrs, cik ļoti lielā mērā tas atkarīgs no alkohola tirdzniecības apjomiem. No akcīzes ieņēmumiem tiek lāpīts caurais budžets, algas, dažādas vajadzības. Tādēļ būtībā pēc pusstopa sniedzas visi – gan neglābjamie alkoholiķi, gan grūtdieņi, kas mūsu trūcīgajā valstī paši pret savu gribu ir atkarīgi no izdzertā spirta daudzuma, gan, protams, valsts kase.
Iznācis, ka beidzamajā laikā vairāk vai mazāk konkrēti par alkohola problēmām izteicies vienīgi «īpašais» ministrs J.Krūmiņš. Bet ne viņš viens ir Ministru kabinets, ne parlaments, tādēļ nav prātīgi viņam vienīgajam plecos uzmest pārmetumu maisu, kur sasviests viss kopā – gan neordinārie ierosinājumi reformēt valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu, gan vēlēšanos ietekmēt alkohola tirdzniecības ierobežošanu. Atšķirībā no viņa neviens cits ministrs neko konkrētu diemžēl neierosina: MK locekļi turpina viļāt problēmu kā karstu kartupeli mutē, ne to norijot, ne izspļaujot. Jo taisnība jau ir: šņabis ir inde, taču – ienesīga…
