“Raxtu Raxtu” mūziķe Kristīne Kārkle-Kalniņa stāsta par jauno albumu “Vidū saule” un 10 gadu jubilejas koncerttūri

Pirms desmit gadiem savu muzikālo darbību “Raxtu Raxti” aizsāka ar Imanta Kalniņa mūziku, izspēlējot to tautas mūzikai raksturīgā skanējumā. Gaidot desmito jubileju, pēdējo divu gadu laikā sacerētas jaunas dziesmas un ierakstīts albums “Vidū saule”, radot jaunus latviešu tautas mūzikas aranžējumus un oriģinālkompozīcijas, ceļot tautas pašapziņu ar uzlādējošu enerģiju un dzīvesgudrību.

Par godu jubilejai un jaunajam albumam mūziķi rudenī dodas plašā jubilejas koncerttūrē pa visu Latviju, un koncertos skanēs gan “Raxtu Raxtu” zināmākās kompozīcijas, kuras klausītāji iemīļojuši kopš grupas darbības pirmsākumiem, gan arī pavisam jauni skaņdarbi no albuma “Vidū saule”. Reaģējot uz lielo skatītāju interesi, “Raxtu Raxti” Jelgavā izsludinājuši papildkoncertu. 29. oktobrī pilsētas kultūras namā “Raxtu Raxti” uzstāsies pulksten 14 un 18.

Par enerģiju, simboliem mūzikā, tautas saknēm un kultūras nozīmi latviskajā dzīvesziņā saruna ar mūziķi Kristīni Kārkli-Kalniņu.

– Šoruden “Raxtu Raxti” svin desmit gadu jubileju, dodoties koncerttūrē. Pirmais koncerts jau veiksmīgi aizvadīts Liepājā. Kādas ir sajūtas, atgriežoties uz skatuves?

Sajūtas ir labas, it sevišķi pēc šiem pandēmijas, mājsēdes gadiem, kad mūsu profesijā bija grūti kaut ko darīt, un, protams, to arī traucēja sadzīves apstākļi, kad radošā, varētu teikt, vispār nebija, tikai tāda kārtīga mājas dzīve. Šobrīd, svinot 10 gadus “Raxtu Raxtiem”, ir liels prieks, ka varam beidzot satikties ar saviem klausītājiem, spēlēt savu mūziku, radīt gan mums, gan klausītājiem ko īpašu. Tas mums vienmēr ir bijis svarīgi, tāpēc esam ļoti gandarīti! Pirmais koncerts Liepājā izdevies, ar nepacietību gaidām, kā publika mūs uzņems citās Latvijas vietās.

– Papildkoncerti izsludināti ne tikai Jelgavā, bet arī Cēsīs un Ulbrokā. Vai gaidījāt tik lielu skatītāju atsaucību?

Protams, tas priecē, bet tas nekad nav bijis pašmērķīgi. Papildu koncerti apliecina, ka cilvēki ir sailgojušies pēc mūsu mūzikas, bet skaidrs, ka vienmēr svarīgāka ir kvalitāte, ne kvantitāte. Liels prieks, ka pēc iespējas vairāk cilvēku varēs apmeklēt šos koncertus, un mani priecē arī tas, ka brauksim pa visu Latviju, koncertējot gan lielajās koncertzālēs, gan kultūras namos, līdz ar to dažādās Latvijas vietās būs iespēja klausīties mūsu mūziku.

– Pēc visiem koncertiem skatītājiem ir iespēja tikties un fotografēties ar “Raxtu Raxtu” mūziķiem, kā arī tikt pie autogrāfiem.

Šī mums ir sena tradīcija, manuprāt, to aizsākām, kad veidojām Latvijas svētku lielkoncertus 18. novembrī. Viens ir tas, ka tu stāvi uz skatuves un tavs klausītājs ir zālē, pavisam kas cits ir pēc koncerta vaigā ieraudzīt savu klausītāju. Koncertā savas sajūtas mēs paužam caur dziesmu, bet pēc koncerta arī apmeklētājiem ir iespēja izteikt emocijas un aprunāties. Tas man vienmēr ir bijis svarīgi – sajust katru cilvēku, ne tikai zālē, bet ieskatīties acīs ikvienam, kurš to vēlas.

– Apbrīnojami, ka pēc intensīva koncerta grupas dalībniekiem pietiek spēka veltīt individuālu laiku skatītājiem.

Jā, pietiek, jo pēc koncerta ir enerģētiski ļoti uzlādēta sajūta, ko rada mijiedarbība ar klausītāju. Enerģija pēc koncerta jūtama vēl ilgi. Atbraucot mājās, var aiziet gulēt tikai uz rīta pusi, jo emociju ir tik daudz! Tās nevar tā vienkārši nolikt maliņā un ieņemt ikdienas pilsoņa lomu, jo tu esi pāris metru virs zemes. Cilvēki laimīgi, un mēs laimīgi.

– Kas ir pats svarīgākais, lai koncerts izdotos?

Tam ir ļoti daudz nosacījumu, sākot no laika, vietas, telpas, kopējās sajūtas, no tā, kas notiek apkārt. Īstā laika un vietas sajušana tādā līmenī, kas man ir vajadzīgs, ko es vēlos pateikt tieši šajā laikā un ko klausītājs vēlas dzirdēt. Tas ir saistīts arī ar dziesmu izvēli, – tu neliec dziesmas, kas tikai pašam patīk, bet mēģini sajust dziesmu, kā tā šajā konkrētajā laikā iederas un ievibrē, jo katrai dziesmai un tās izpildījumam ir savs laiks. Protams, mijiedarbība starp klausītāju un skatuves mākslinieku ir pamats, cik ļoti koncertā var norezonēt mūsu kopējās sajūtas. Būt visiem kopā vienā veselumā – mēs radām, klausītājs ņem pretī un saprot, ko mēs sakām.

– Kuri jums pašai ir tuvākie skaņdarbi no koncerttūres repertuāra?

Katrai dziesmai koncerta režijā ir sava vieta un sava sajūta. Es varētu pateikt, ka mani favorīti ir visi vecie gabali, kurus spēlējam jau no pirmsākumiem, bet ir daudz brīnišķīgu tautasdziesmu arī no mūsu jaunā albuma “Vidū saule”, kas atkal ienes jaunas vēsmas “Raxtu Raxtu” mūzikā un atklāj mūs citā gaismā.

Pirms desmit gadiem bijām citi cilvēki, paši bijām jaunāki un mums bija mazāk bērnu… Skaidrs, ka pa šiem gadiem pasaulē notiekošais mūs visus ir ietekmējis, esam mainījušies. Tāpēc arī jaunie skaņdarbi ir man mīļi, jo ar šiem skaņdarbiem paši esam auguši un kļuvuši labāki.

– Kā nonācāt pie jaunā albuma nosaukuma “Vidū saule”?

Saules tēma ļoti dabiski ir ievijusies mūzikā. Tas mums pašiem svarīgi iekšēji un simboliski – griezies pa labi vai pa kreisi, bet saule ir vienmēr mūsu vidū, jo bez saules nav dzīvības, nav auglības, bez saules nekā nav, saule ir vienmēr bijusi centrā. Kad saules kļūst mazāk, piemēram, tagad mēs jūtam – dienas kļūst īsākas, mēs tik ļoti pēc saules ilgojamies. Katru rītu, kad mostamies, ceram, ka tā iespīdēs caur biezajiem un pelēkajiem mākoņiem. Saule ir dzīvība, saule ir gaismas, mīlestības simbols, un tāpēc tā visu mūsu dzīvē ir tieši pa vidu.

– Kādēļ “Raxtu Raxtiem” ir svarīgi iekļaut savā mūzikā latviskos simbolus?

Tāpēc, ka tas ir mūsu pamats, tā ir mūsu identitāte. Kā jebkurai tautai pasaulē tas ir tas, ar ko mēs atšķiramies un ar ko esam īpaši. Tauta nevar pastāvēt bez savas kultūras, kas tiek mantota no paaudžu paaudzēm, tas ir visvissvarīgākais. Tradicionālās un kultūras vērtības ir tas, ar ko mēs atšķiramies un identificējamies pasaules kontekstā. Tas ir svarīgi, lai mēs pastāvētu, un ir svarīgi to nodot mūsu bērniem, nākamajām paaudzēm, jo tā ir viņu latvietības sajūta.

– Kur smeļaties iedvesmu turpināt savu radošo ceļu un latviskās dzīvesziņas vairošanas misiju?

Iedvesma nav vienmēr, un tas ir normāli, jo, protams, sadzīve arī dara savu. Jo lielāka, kuplāka ģimene, jo dažreiz ir grūtāk to savienot ar radošo, tanī pašā laikā iedvesmu es gūstu gan bērnos, gan laukos, gan ceļojumos. Jā, man ļoti patīk ceļot, un man patīk Latvijas lauki, kur es tiešām iedvesmojos, un patīk labi cilvēki apkārt.

– Dodat priekšroku Latvijas apskatei vai ceļojumiem ārpus valsts?

Gan, gan. Mēs esam tādi kārtīgi ceļotāji. Es ceļoju jau kopš bērnības ar folkloras ansambli “Ceiruleits”, bet tagad arī kopā ar vīru un bērniem. Kad ir iespēja, noteikti izmantojam; viena no prioritātēm mūsu ģimenē ir ceļošana, pasaules redzēšana un sava apvāršņa paplašināšana.

– Vai joprojām jūtat satraukumu pirms kāpšanas uz skatuves?

Jā, protams, tas ir bijis un nekad nav zudis.

– Bet vai pie tā nevar pierast?

Esmu par šo tēmu daudz domājusi. Pierast var, bet ne katrs. Man satraukums ir liels, esmu par to domājusi, ka kāds tur augšā manā dzīves komplektiņā ir iedevis šo satraukumu, kas bieži vien ir arī traucējis. Bet savu atbildi es esmu atradusi – katram cilvēkam kaut kas tiek noņemts un kaut kas iedots vietā. Jūtos laimīga, jo man ir tik daudz dots, tāpēc šis satraukums ir īslaicīgs, pārvarams. Tomēr satraukums caur gadiem nepazūd. Esmu ļoti atbildīga un ļoti prasīga gan pret sevi, gan bieži vien pret pārējiem, un tas var arī traucēt, – ir ar ko strādāt, ir ko mācīties. Man ļoti patīk ar “Raxtu Raxtiem” spēlēt, es šajā grupā jūtos ļoti labi, ar stipru aizmuguri un saviem cilvēkiem, tāpēc visas nebūšanas un satraukumi ir viegli pārvarami.

– Visi mākslinieki “Raxtu Raxtos” ir multiinstrumentālisti. Vai ir vienkārši vienā koncerta savienot tik daudz dažādu instrumentu? Vai tas palīdz?

Tas bagātina mūziku, jo katrs mūzikas instruments ir izteiksmes līdzeklis. Līdzīgi kā gleznojot – ja katru reizi izmantotu tikai rozā krāsu… bet gleznai var izmantot dažādas krāsas. Tāpat arī ar mūzikas instrumentiem iespējams parādīt dažādas krāsas – tembrs, konkrētā instrumenta skanējums veido kopējo skaņdarba noskaņojumu.

Pēdējā laikā ir modē izmantot ļoti daudz elektronikas, kad datorā var atrast visus iespējamos “samplus”, kur skan dzīvi instrumenti, bet pašam tie nav jāspēlē, – “online” vari visu dziesmu sataisīt. Tāpēc man tik ļoti patīk dzīvā muzicēšana, šī instrumentu spēle, tas, ka mēs mākam un spējam tos pielāgot mūsu vajadzībām. Piemēram, savienojot skaņdarbā bolīviešu instrumentu ar oboju, kas ir akadēmiskās mūzikas instruments, man liekas, ka tas ir tik interesanti eksperimentēt ar tembriem un skaņām, un rezultāts ir fantastisks, baudāms un klausāms!

– Kāds ir jūsu novēlējums “Raxtu Raxtu” klausītājiem un koncerttūres apmeklētājiem?

Šajā sarežģītajā laikā, kad pasaulē ir krīze un tepat netālu notiek trakas lietas, kas ietekmē mūs visus, iespējams, finansiālās iespējas mums visiem uz kādu laiku samazināsies – būs jāsavelk jostas –, bet es gribētu aicināt atrast katram savu līdzekli vai iespēju uzlādēties, kas piepilda dvēseli un sirdi, kas nav sadzīvisks, kas ļauj pārvarēt grūtības. Kādam tas var būt teātris, kādam varbūt grāmatu lasīšana vai sports. Atļauties pietaupīt kaut vai nedaudz naudiņas un nepazaudēt šos vaļaspriekus vai baudījumu sirdij. Māksla, mūzika, kultūra visos laikos ir palīdzējusi pārvarēt ļoti grūtus brīžus, krīzes. Šobrīd ir grūti laiki, bet vajag mēģināt saglabāt un baudīt, un gūt prieku no kā netverama, kas ir māksla, mūzika, kultūra. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Teksts: Liene Krūmiņa

Apvienībā “Raxtu Raxti” muzicē un koncertos piedalīsies:

Kristīne Kārkle-Kalniņa – balss, vijole, kokle, Marts Kristiāns Kalniņš – balss, harmonium, klavieres, stabules, oboja, Edgars Kārklis – balss, akordeons, dūdas, stabules, Armands Treilihs – basģitāra, Artis Orubs – sitaminstrumenti, Ilze Grunte – ģitāras, arfa, mandolīna.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.