Sveiki! Mani sauc Juris. Pagaidām esmu vēl tikai dažus mēnešus vecs. Jūs neticat, ka arī es jau kaut ko saprotu no apkārtējās dzīves?
Sveiki! Mani sauc Juris. Pagaidām esmu vēl tikai dažus mēnešus vecs. Jūs neticat, ka arī es jau kaut ko saprotu no apkārtējās dzīves? Saprotu un kā vēl! Īpaši tad, ja kāds dara pāri manai mammai. Un visvairāk viņai pāri dara mūsu pilsētas veikalnieki. Un arī man viņi dara pāri, tāpēc veikalā es bieži niķojos, lai atmaksātu viņiem! Lai redz, ka neesmu nekāds mazs šunelis, ka kārtīgam zīdainim vajag arī īpašu attieksmi. Reizēm man šķiet, ka pret sunīšiem veikalnieki izturas saprotošāk – arī viņus gan veikalā vest nedrīkst, jo galu galā var kaut ko apēst vai saplēst, vai, nedod dies’, vēl apčurāt. Nu, suns paliek suns, viņš jau nesaprot, ko dara. Bet kāpēc uz veikala durvīm būtu jālīmē zīme, ka nedrīkst iebraukt ar bērnu ratiņiem? Vai tad lielie cilvēki – veikalnieki – nezina, ka ir izgudrotas autiņbiksītes un viņu izstrādājumus mēs nevarētu (atvainojiet) apčurāt pat, ja gribētu? Turklāt mēs taču esam veikalā kopā ar mammu! Mamma mani ļoti mīl un negrib atstāt ārā ratiņos, bet ko darīt, ja tieši tajā brīdī esmu saldi iemidzis (un zīdaiņi jūsu zināšanai, dārgie veikalnieki, to dara bieži). Mamma mīl arī tēti, un, ja mēs visi trīs ejam pastaigā pa veikaliem, kāpēc gan tētim būtu jāpaliek ārā ar ratiņiem?
Reizēm trakāk pat ir veikalos, kur šāda zīme nav pielikta. Tur pārdevējas pavisam nepamatoti mēdz pukstēt, ka netīros un lielos ratus, lūk, stiepjot veikalā – citiem traucēšot!
Man jau gan tā liekas – nu kam es tāds mazs bēbis varu traucēt? Vai tad es neesmu gana mīļš? Un, ja vēl mamma kaut ko nopērk, veikalniekiem taču tiek labums! Varbūt es maldos un vienkārši savā dažu mēnešu vecumā vēl neko nesaprotu no tirdzniecības? Varbūt! Bet, piedodiet, veikalā es vienalga raudāšu! Par spīti!
