Kāda padomjlaikos bieži dzirdēta anekdote vēsta, ka paradokss ir gadījums, kad fotogrāfam ir vāji attīstīts dēls.
Kāda padomjlaikos bieži dzirdēta anekdote vēsta, ka paradokss ir gadījums, kad fotogrāfam ir vāji attīstīts dēls. Skumjāk ir tad, kad paradoksi sāk notikt valsts līmenī, un Latvija, kā izskatās, sāk pārvērsties par arēnu, kurā savus priekšnesumus rāda kuriozu meistari, tostarp arī augstas valsts amatpersonas. Šajā gadījumā tas ir iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, kas nācis klajā ar ierosinājumu noteikt administratīvo atbildību arī par nelegāla alkohola iegādi, tomēr piebilstot, ka šis jautājums būtu jāapspriež sabiedrībai. Ja sabiedrība šādu normu akceptētu, varētu lemt par priekšlikumu izstrādi grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Jājautā – bet ko tad policija un citas iekšlietu struktūras? Visas reizē aizgājušas atvaļinājumā, un nu viņu funkcijas jāuzņemas vienkāršajiem pilsoņiem? Vai tikai šādi it kā nevainīgi ierosinājumi neliecina par totālu fiasko, kādu iekšlietu struktūras cietušas cīņā ar nelegālā alkohola izplatītājiem un «točku» sistēmu, kas, domājams, darbojas katrā Latvijas pilsētā un pagastā.
Ja likumdošanā tiks iestrādāta norma, kas paredzēs nelegālā alkohola pircēju sodīšanu, policija varēs tvarstīt pusnemaņā planējošos pļēgurus un lielīties, ka valstī notiek vērienīga cīņa ar nelegālā alkohola izplatītājiem, kaut gan realitātē nelegālā alkohola tirdzniecības kanāli netiks iznīcināti. Ar nelegālā alkohola tirdzniecību var cīnīties dažādos veidos. Pirmkārt, novēršot iespējas šādu alkoholu ievest Latvijā. Ar to mūsu valsts acīmredzami netiek galā. Latvijā noteikti pastāv daudzas nelegālā alkohola vairumtirdzniecības bāzes, piemēram, Jelgavas Domes iepriekšējā sasaukuma deputāti zināja stāstīt, ka vismaz viena tāda ir arī Jelgavā. No šīm bāzēm tiek apgādātas tirdzniecības vietas tirgos un tajās pašās «točkās». Ja Rīgas Centrāltirgū vismaz atklāti ir palicis mazāk «spirtiķa», nezināmas izcelsmes šņabja un tādas pašas izcelsmes cigarešu piedāvātāju, tad to nevar teikt par daudziem citiem tirgiem un pavisam ne par «točkām», ar kurām esot kā pasakā: ja tiesībsargi iznīcina vienu, tās vietā rodas trīs jaunas.
M.Segliņa vadītajai ministrijai un tās aparātam būtu jāpadomā, pa kuru no nelegālā alkohola izplatīšanas atzariem tā ir spējīga dot triecienu. Iznāk, ka arī attiecībā uz mazajām «točkām» tiesībsargājošajām iestādēm nav ar ko lepoties. Starp citu, «točku» problēmā nebūt ne mazsvarīgs faktors ir diskusija par to, cik lietderīgi ir aizliegt tirgot alkoholu naktīs. Tas ir izdevīgi tikai tām pašām «točkām», kā arī veikaliem, kas atrodas uzreiz aiz pilsētu robežām. Skaidrs, ka tas nepalielina arī nodokļu ieņēmumus no legālā alkohola tirdzniecības.
Atgriežoties pie idejas par potenciālo nelegālā alkohola pircēju sodīšanu, šķiet, būtu vērts ieklausīties arī narkologos, kas apšauba, vai nelegāla alkohola pircēju sodīšana atrisinātu problēmu. Rīkojoties pēc tīri loģiskiem un humāniem apsvērumiem, būtu jāņem vērā, ka nelegālā alkohola lietotāji galvenokārt ir alkohola atkarības slimnieki un nebūtu vēlams sodīt šos pacientus tā vietā, lai sodītu tirgotājus. Var jau, protams, teikt, ka paši vainīgi un, ejot uz «točku», katrs zina, ar ko riskē, un ka katrs šāds iepirkums var izrādīties pēdējais, taču tas problēmu neatrisina. Tā drīzāk ir nevēlēšanās to darīt.
Runājot par «točku» pastāvēšanas cēloņiem, pamatā var minēt divus: nožēlojamā ekonomiskā situācija (vairumā gadījumu), kā arī sabiedrības neieinteresētība cīnīties ar nelegālā alkohola izplatību. Šķiet, pēc traģiskajiem notikumiem Igaunijā, sabiedrības attieksmei pret «točkām» vajadzētu mainīties, taču vai tā būs, vēl rādīs laiks. Tāpēc, lai arī iekšlietu struktūrām akūti trūkst līdzekļu un policistiem ir teju vai jāstaigā ar ubaga tarbu kaklā, ir jārod līdzekļi un iespējas lietas būtību skaidrot sabiedrībā. Tas varētu notikt, piemēram, ar vides reklāmu palīdzību vai kā citādi, taču līdz šim neviena valsts institūcija nav papūlējusies izskaidrot situāciju sabiedrībai un atklāt nebūt ne rožainās valsts un tās iedzīvotāju perspektīvas, necīnoties ar nelegālā alkohola izplatību. Var jau teikt, ka situācija tāpat visiem ir labi zināma, taču atkārtošana, kā zināms, ir zināšanu māte. Ir skaidri redzams, ka tisībsargājošās institūcijas bez sabiedrības atbalsta nav spējīgas efektīvi cīnīties ar nelegālā alkohola izplatību, tāpēc šajā procesā ir jāiesaista sabiedrība. Taču nevis ar sodiem un nepārvēršot to par policistu, kuram algu neviens nemaksā.
