Skolotāju Anitas un Austra Klupšu gaitas abos Lielupes krastos.
Skolotāju Anitas un Austra Klupšu gaitas abos Lielupes krastos
Pa Kalnciema pilsētas centra daudzdzīvokļu namu pagalmiem, kur lielās grēdās sakrauta ziemai domātā stutmalka, atsperīgā solī iet kāds vīrs, ko vai visi garāmgājēji, sevišķi jau jaunieši, pazīst un sveicina. Tas ir skolotājs Austris Klupša. Šāda kalnciemiešu attieksme nav brīnums. Tur – dzimtajā pusē – viņš nodzīvojis un nostrādājis gandrīz vai visus sava līdzšinējā mūža četrdesmit gadus. Tūlīt gan jāpiebilst, ka arī Austra kundze Anita, kaut arī ir dzimusi un augusi Aglonā, Kalnciemā diez vai tagad būtu mazāk pazīstama. Sekojot savam vīram, viņa tur ieradās pirms septiņpadsmit gadiem. Turklāt Anita savā karjerā, var teikt, ir pat tikusi par Austri augstāk – viņa tagad ir Kalnciema pamatskolas direktore…
Pirms divdesmit viena gada abi iepazinās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, vienā grupā studējot ķīmiju un bioloģiju. Turpat jaunais pāris apprecējās, piedzima meitiņa Aija un, kad, saņemot diplomu, vajadzēja atrast darba vietas, izrādījās, ka Austri gaida dzimtajā Kalnciema vidusskolā (tā atrodas Kalnciema pilsētai pretējā – Lielupes labajā – krastā, Valgundes pagasta teritorijā), bet divus vienāda profila skolotājus tur gan nevajadzēja. Taču laimīgā kārtā Anita dabūja ķīmijas skolotājas vietu Lielupes kreisajā krastā, pašā Kalnciema pilsētā, tā sauktajā Kaiģu vidusskolā. Gluži vienkāršs šāds risinājums gan nebija, jo tur mācības notika (un vēl aizvien notiek) krieviski. Nav jau viegli no tīri latviskiem laukiem nākušai jaunai skolotājai uzņemties mācīšanu nepietiekami zināmā valodā, taču gan bērni, gan kolēģi nāca pretī, un darbs sāka veikties labi.
Par savu profesijas izvēli Anita un Austris saka, ka lielākais iespaids bija nevis vecākiem, bet gan skolotājiem. Austrim tāds paraugs ir bijis nu jau pensionētā Kalnciema vidusskolas skolotāja Velta Feldmane. Taču viņš uzreiz piebilst, ka Kalnciema vidusskolā viss pedagogu kodols ir bijušie skolas audzēkņi. Tur ir stipra, dzīvīga tradīcija.
Ar vienu augstskolas diplomu nepietiek
Dzīve stabilizējās, un 1986. gadā Klupšu ģimenē piedzima vēl viens bērniņš – atkal meita, ko nosauca par Andu. Kad sākās atmoda – 1989. gadā piedzima dēls Artūrs. Taču līdz ar labo nāca arī lielas saimnieciskas jukas, kas atstāja smagu iespaidu Kalnciema dzīvē. Mainījās arī skolu programmas. Ķīmijas un bioloģijas stundu skaits tika samazināts. Ko darīt? Anita nezaudēja uzņēmību un paralēli darbam beidza Latvijas Universitātē divarpus gadu kursu, iegūstot latviešu valodas skolotājas specialitāti. Austris uz to laiku jau bija kļuvis par mundru fizkultūras pasniedzēju, dažādu maču organizētāju. Kā viens no pirmajiem skolotājiem viņš Latvijas Ģimenes centrā apguva tolaik moderno veselības mācību. Drīz gan šajā lietā Austris iesaistīja arī Anitu. Te gan jāpiebilst, ka ar šo viņu abu papildu studijas nebeidzās. Proti, 2001. gadā gan Anita, gan Austris Latvijas Universitātē ieguva maģistra grādu vides zinātnēs, un nupat Austris vēl ir iestājies Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Datorikas nodaļā, lai nākamajos divarpus gados kļūtu par pilntiesīgu informātikas skolotāju. Turēšanās līdzi laikam Klupšu ģimenē turpinās apskaužamā tempā un kvalitātē, protams, arī nežēlojot tam līdzekļus.
Bērni grib mācīties latviski
Pārmaiņām pārbagātajos deviņdesmitajos gados Klupšu ģimenē notika vēl viens pagrieziens. 1992. gadā Kalnciema pilsētas tautfrontiskā vadība Anitai piedāvāja kļūt par jaundibināmās latviešu Kalnciema sākumskolas direktori. Kalnciema pilsētas bērniem tolaik nebija citas izejas, kā iet Kaiģu vidusskolā ar krievu mācību valodu vai doties uz Kalnciema veco vidusskolu Lielupes pretējā krastā. Attālums pa gaisu it kā nebūtu liels – pusotrs kilometrs –, bet, braucot apkārt – ap trīsdesmit kilometru. Pirmklasniekus, sākumskolas bērnus ik dienas tādā ceļā laist ir nejēdzīgi, turklāt benzīns kļuva dārgāks, pilsēta – nabadzīgāka. Tā agrākajā bērnudārza ēkā tapa mazā Kalnciema pilsētas skoliņa, kas iesāka darbu ar diviem skolotājiem un 22 skolēniem. Turklāt pirmās divas ziemas tā vadīja apstākļos, kad bija pilnīgi paralizēta pilsētas apkure… Deviņos gados Kalnciema sākumskoliņa ir izaugusi par pamatskolu ar septiņām klasēm un jau 149 skolēniem. Pateicoties Anitas un Austra centieniem veselības mācībā, tai ANO Pasaules Veselības organizācijas Latvijas pārstāvniecība piešķīrusi veselību veicinošas skolas statusu, šajā jomā tā ir kļuvusi par Zemgales reģionālo centru. «Tas viss ar mūsu skolotāju kolektīva darbu un Kalnciema Domes atbalstu,» piebilst Anita un nosauc savas kolēģes Irēnu Markuli, Lilitu Višķeri, Nelliju Švedi, Ināru Augusti, Ilonu Mellupu un citas, protams, neaizmirstot divkārt ievēlēto Domes priekšsēdētāju Aiju Tračumu.
Ko skolotāji pērk?
Jaunā Kalnciema pamatskola ir radījusi izmaiņas arī Austra dzīvē. Šajā mācību gadā pusi darba nedēļas, kā arī audzināmo klasi un debašu pulciņu viņš vada vecajā Kalnciema vidusskolā, taču nedēļas otra puse kā veselības mācības un fizkultūras skolotājam paiet jaunajā skolā. «Es pieturos pie Andra Šķēles ieteikuma, ka trūcīgajiem skolotājiem ir jāapskraida vairākas skolas. Neteikšu gan, ka no tā ceļas mana darba kvalitāte,» par sevi smaidot, piebilst Austris. Pie automašīnas un savrupmājas viņš, strādājot skolā, protams, nav ticis, taču vecākajai meitai Aijai varēja dot iespēju mācīties Latvijas Universitātes «svešvalodniekos» par maksu, un ir cerības, ka vismaz bērniem būs tiešām godam atalgots darbs. Kaut gan… Aijai patīk skolā. Tā kā piektdienās universitātē nodarbību viņai nav, vecākā meita brauc mājās uz Kalnciemu un pasniedz pirmklasniekiem dziedāšanu (Jelgavas Mūzikas skolā gūtās zināšanas šajā ziņā ir pietiekamas). «Mēs jau smejamies, ka mūsu bērniem trūkst profesionālās orientācijas. Gan mājās, gan bieži vien ciemojoties runājam tikai par skolu, un viņiem skolotāja profesija sāk likties pievilcīga,» piebilst Anita.
Tuvojas 2004. gads
Kaut arī kolosāli spēj tikt līdzi laika pārmaiņām, abi pedagogi nākotnē raugās ar zināmām bažām. Proti, tuvojas 2004. gads, kad saskaņā ar jau pieņemto Izglītības likumu skolā nedrīkstēs strādāt skolotāji, ja tiem attiecīgajā priekšmetā nav atbilstošas augstākās izglītības. Ar līdzšinējiem kursiem un pašizglītošanos vairs nepietikšot. Vismaz lauku skolās šī prasība izskatās pavisam absurda.
Austris: «Es šādā situācijā būšu tiesīgs mācīt tikai ķīmiju, bioloģiju, datorus. Piemēram, fizkultūru, kur man nav attiecīga diploma, bet kuru esmu pasniedzis aptuveni 17 gadu, man vajadzēs aizmirst. Un vai šajā situācijā nāks uz mūsu skolu kāds diplomēts fizkultūras skolotājs, kas būs ar mieru tikai savā specialitātē strādāt apmēram 10 stundu nedēļā? Protams, ka ne.»
Anita: «Mūsu pamatskolā, piemēram, trūkst diplomēta krievu valodas pedagoga. Viena no mūsu pirmo klašu skolotājām var šo priekšmetu mācīt, bet viņai nav attiecīga diploma. Latvijas Universitātē krievu valoda ir pielīdzināta visām pārējām svešvalodām. Tātad studijas tur maksā 400 latu gadā. Studiju laiks – divarpus gadu. Kopā tūkstotis latu. Vai skolotāja par šādu summu var atļauties papildināt savas profesionālās zināšanas? Kā vispār lauku vai nelielas pilsētas skolā skolotājs varēs savākt pilnu slodzi?»
Austris: «Tas pats par priekšmetu integrāciju. Man nav pārliecības, ka skolēni kļūs gudrāki, ja viņiem, piemēram, nebūs vairs ģeogrāfijas un tās vietā nāks ar bioloģiju, ķīmiju un fiziku integrētā vides mācība. Es diemžēl nejūtu, ka pārsvarā mūsu beidzamo gadu reformas balstītos uz nopietniem pētījumiem, tās drīzāk ir kāds biedru grupas viedoklis…Bet ar bērniem nevar eksperimentēt kā vecā anekdotē, kur čigānu papus prasa mammai, vai mazgāsim šos pašus vai taisīsim jaunus. Mēs, protams, neesam pret reformām vispār. Savulaik ar veselības mācību, arī debašu turnīriem esam centušies ieviest skolā moderno skolēnu grupu darbu, «karuseļus» un citas mācību metodes, kādas padomju skolās nepazina. Ir noteikti kaut kas jāmeklē, lai jaunieši sabiedrībai nepazustu, lai viņiem mācības liktos interesantas, bet to nevar darīt, nospiežot pie zemes skolotāju.»
Vēl vadības piebilde
Par Anitu un Austri Klupšām palūdzu izteikties rajona Izglītības valsts vecāko inspektori Dzintru Zilberti: «Ļoti jauka, radoša, uzņēmīga skolotāju ģimene, ar kādām ir bagāta mūsu valsts. Sevišķi ir jāuzteic viņu darbība veselības mācībā, ļoti sistēmiski sakārtots skolas darbs (Anita atestācijā kā skolas direktore saņēmusi augstāko novērtējumu). Vēl jo vairāk patīkami, ka pirmajos pedagoģiskā darba soļos labi sevi parāda arī abu skolotāju meita Aija.»
