Latvijas politiķi labprāt kritizē tikai cits citu. Ne savas kļūdas. Lai gan kļūdu sakrājies milzīgs lērums, viņi līdzīgi lakstīgalām, šķiet, ieklausās tikai savos treļļos, nevērojot apkārt notiekošo.
Latvijas politiķi labprāt kritizē tikai cits citu. Ne savas kļūdas. Lai gan kļūdu sakrājies milzīgs lērums, viņi līdzīgi lakstīgalām, šķiet, ieklausās tikai savos treļļos, nevērojot apkārt notiekošo. Ja piemēro Mērfija likumus, viņi, mūsu politiķi, ir optimisti, kas tic, ka (pateicoties viņiem!) dzīvojam gluži vai ideālā pasaulē. Savukārt pesimisti ir… visi pārējie, kas baidās, ka tā patiešām arī ir. Proti, ka ir bezcerīgi sapņot par «labāku» dzīvi.
Saeima šonedēļ pirmajā lasījumā pieņēma likumprojektu par pievienošanos Eiropas Sociālajai hartai. Mūsu valstij saistošo hartas pantu vidū ir arī tie, kuros paredzētas tiesības uz darbu, veselības aizsardzību, sociālo un medicīnisko palīdzību, tiesības izmantot sociālās labklājības dienesta pakalpojumus, ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību, kā arī mātes un bērna tiesības uz sociālo un ekonomisko aizsardzību. Likumam par Eiropas Sociālo hartu būs jāstājas spēkā tā izsludināšanas dienā.
Eiropas Sociālā harta sociālās politikas un drošības jomā ir svarīgākais Eiropas Padomes instruments, kas garantē pilsoņu ekonomiskās un sociālās tiesības. 1997. gada 29. maijā Latvija parakstīja Eiropas Sociālo hartu un tās papildprotokolu. Eiropas Savienība, vērtējot valsts sociālās sistēmas attīstības līmeni, uzskata Eiropas Sociālo hartu par vienu no svarīgākajiem dokumentiem. Par nepieciešamību Latvijai ratificēt Eiropas Sociālo hartu tika norādīts arī Eiropas Komisijas 2000. gada kārtējā ziņojumā.
Izvēloties minētos pantus, ir atrasts Latvijas valstij pieņemamākais risinājums. Hartas ratifikācija pati par sevi nepaaugstina sociālās aizsardzības līmeni valstī un nerada papildu līdzekļus. Tomēr tā dod iespēju salīdzināt nacionālo likumdošanu ar starptautiski noteiktiem standartiem (Latvijas gadījumā pašreiz tas atgādina skaudīga pundurīša lūkošanos uz milzi). Latvijas valsts pienākums būs uzņemties reālas saistības un tās godprātīgi pildīt. Patlaban ratifikācijai piedāvātais pantu un punktu daudzums nosaka nepieciešamību pēc pastāvošās likumdošanas un prakses pilnveidošanas. Turklāt hartas uzraudzības institūciju prasības nepārtraukti paaugstinās. Sasniedzot ratifikācijai izvirzīto hartas pantu prasību izpildei nepieciešamo līmeni, Latvijas Republikai ir visas iespējas nākotnē iesniegt paziņojumu par pievienošanos arī citiem hartas pantiem.
Šī ziņa varētu viest optimismu arī Latvijas pensionāros (Sociālās apdrošināšanas aģentūras uzskaitē viņu ir 627 711), kuriem vismaz teorētiski kaut kur bezcerības tuneļa galā var šķist pavīdam vārs cerības stariņš tikt pie nodrošinājuma vecumdienās. Sak’, tad jau, nokļūstot ES uzraudzības lokā, arī mūsu pensiju likumdošana varētu tikt ātrāk sakārtota.
Tomēr ceroņi jāatvēsina, jo patlaban neviena Eiropas Padomes valsts, pat ne visattīstītākā, vēl nav ratificējusi visus šīs hartas pantus. Tātad mūsu vecļaudis vismaz šīszemes gaitās nevarēs mūža novakari vadīt, dīki apceļojot pasaules skaistākās vietas, būs vien jākrimst pabiras no trūcīgā sociālā budžeta.
Šārudens pensionāru aktivitātes tomēr liecina par šīs iedzīvotāju kategorijas apņēmību panākt, lai tiktu vērstas par labu likumdevēju pieļautās kļūdas (ak, kā gribas ticēt, ka tās tiešām bijušas kļūdas, ne aprēķins!). Vecīši un vecenītes, kā vien mācēdami, raksta plakātus un klauvē pie tautas kalpu sirdsapziņas: «Latvijā – 156 miljonāri», «Iztikas minimumu – pensionāriem vieniniekiem!», «Juridisku statusu – pensionāriem vieniniekiem!».
Par atbildi valdība spēj vien paziņot, ka oktobrī paredzams pensiju palielinājums par Ls 1,75. Lai rastu pilnīgāku priekšstatu, cik «ievērojama» ir šī summa, jāmin vēl daži skaitļi: pērnruden pensiju reālais palielinājums (turklāt arī ne visiem) bija tikai 19 santīmu, patlaban valstī vidējā pensija ir Ls 59, savukārt iztikas minimums – Ls 86…
Var, protams, plātīt rokas un skaidrot: ja sociālās apdrošināšanas caurā budžeta deficīts 2002. gada sākumā, paredzams, pieaugs līdz 117 miljoniem latu, nevar gribēt debesmannu pār pensionāru sirmajām galvām. Der arī ieklausīties Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) ierosinājumos valdībai ne tikai bezpalīdzīgi grābstīties gar tukšo kasi, bet «pārbīdīt sviras» visā valsts finansu mehānismā, likumiski nostiprinot pensionāru tiesības uz taisnīgumu. Piemēram, LPF ierosina noteikt, ka ar 2002. gada 1. janvāri no valsts pamatbudžeta (nevis no sociālā budžeta) tiek segti izdevumi, kas saistīti ar papildstāža noteikšanu politiski represētajām personām. Likumā «Par valsts pensijām» noteikts, ka politiski represētām personām darba stāžā trīskārši tiek ieskaitīts ieslodzījuma vietās, nometinājumā un izsūtījumā, kā arī bēgšanā no šīm vietām pavadītais laiks, bet Galējos Ziemeļos un tiem pielīdzinātos rajonos – pieckārtīgi. Valdības koalīcijas padome tam gan ir principā piekritusi, taču – ar noteikumu, ka šī norma stāsies spēkā no 2003. gada 1. janvāra. No valsts budžeta šim mērķim būtu jāpiešķir 9,2 miljoni latu gadā.
Tikmēr valdība viļā problēmu murskuli, īsti nezinādama, no kura gala to labāk sākt šķetināt. Rādās, ka patlaban parlamentārieši piepūtuši vaigus, lai izšķirtos par Pensiju likuma grozījumiem, kuros tiktu paredzēts ar 2002. gada 1. aprīli atcelt tiesību normu par pensijas izmaksas ierobežošanu strādājošiem pensionāriem. Beidzot pār valdību nākusi apskaidrība, ka tas sekmēs pensionāru iesaistīšanos formālajā darba tirgū, kas līdz ar to pozitīvi ietekmēs ēnu ekonomikas samazināšanos. Tiesa, apskaidrība nākusi pēc tam, kad tūkstošiem pensionāru vairāku gadu garumā varmācīgi tika liegtas tiesības saņemt savā darba mūžā jau nopelnīto, veicot sociālās iemaksas. Ar interesi jāgaida 16. oktobris, kad Saeimai jāiesniedz atbildes raksts Satversmes tiesai kāda pensionāra ierosinātajai lietai par valsts nodarītajiem zaudējumiem, viņam liedzot saņemt nopelnīto darba algu un pensiju pilnā apmērā. Prasība ir loģiska un vienkārša kā ķieģelis, taču, ai, cik grūti apmierināma! Jo, ja sūdzības iesniedzējs panāks zaudējumu kompensāciju, Satversmes tiesu varēs pārplūdināt neskaitāmi līdzīgi pieprasījumi – precedents būs radies. Bet radīsies jaunas problēmas: ja arī tiks atrasta kāda kroka valsts makā, kur būs aizķērušies daži tūkstoši latu prasību apmierināšanai, kā lai atzīst valsti par reketieri? Tas ir, pensionāram labvēlīga Satversmes tiesas sprieduma gadījumā Saeima būs spiesta sevi publiski pļaukāt par nepārdomāta likuma pieņemšanu, vēl vairāk mazinot sabiedrības uzticību likumdevējiem…
