Vēslule ir adresēta pedagoģei Dzintrai Rudzurogai.
Vēslule ir adresēta pedagoģei Dzintrai Rudzurogai
Šī vēstule būs kā atmiņas, kuras ir gan man, gan Jums. Vai atceraties to mazo, kluso meitēnu, kas Jūsu stundās sēdēja pirmajā solā un nekā nesaprata no matemātikas? Jūs bijāt tik saprotoša, ka katru dienu palikāt ar mani pēc stundām un skaidrojāt toreiz tik ļoti grūto priekšmetu – matemātiku. Jā, tā esmu es – Vineta. Gribēju pateikt lielu paldies par tām pēcstundām, tās man ir ļoti palīdzējušas.
Jūs mūsu klasei bijāt īpaša, kā otrā māte. Atceros, kā citi skolotāji teica, ka Jūs mūs pārlieku lutināt. Es to nesauktu par lutināšanu, bet gan – par draudzīgām attiecībām starp skolotāju un skolēniem.
Tā kā bijām kaimiņienes, atceros, kā gāju Jums palīgos, kad bijāt apslimusi. Tāpat kā Jūs ar visādiem gardumiem nācāt pie manis, kad slima biju es. Bet vislabāk atmiņā ir palicis brauciens pie Jums uz laukiem. Vai atceraties, cik ļoti man bija bail no Jūsu suņa Džera? Pēc tam mēs abi sadraudzējāmies, un, kad viņš rādīja zobus, Jūs teicāt, ka viņš man smaida.
Tikāmies arvien retāk, jo aizgāju dzīvot citur. Jauki bija tas, ka viena par otru neaizmirsām, kaut vai tad, kad man bija gaidāms lielais kontroldarbs. Arī 1. septembrī gāju pie Jums ar ziediem, un katru tikšanās reizi runājām par vecajiem labajiem laikiem.
Paldies Jums par dotajām zinībām un jaukajām atmiņām! Tādas skolotājas (un es pat varētu teikt – draudzenes) man vairs nebūs, tāda Jūs man bijāt vienīgā, un tāpēc es Jūs varu saukt par Savu Skolotāju (ar lielo burtu).
Ar cieņu – Jūsu Vineta
