Savā rakstā «Kas aizstāvēs skolotāju» («ZZ», 28.09.) žurnālists Krūmiņš apsver vairākas tēmas, kas it kā noniecinot skolotāju.
Savā rakstā «Kas aizstāvēs skolotāju» («ZZ», 28.09.) žurnālists Krūmiņš apsver vairākas tēmas, kas it kā noniecinot skolotāju. Var tam piekrist, var nepiekrist. Gribu izteikt savu viedokli par minēto naudas vākšanu.
Tāda tendence iezīmējās jau 70. un 80. gados. Diemžēl kā mēris tā ir gājusi no gada uz gadu arvien tālāk un, summām tikai palielinoties. Manā skatījumā A.Leiburga nevienu neapvaino, bet izsaka pieņēmumus par lietām, kas skolā taču pastāv. Vai varbūt Jūs, cienījamais žurnālist, gribat teikt, ka skolā naudu nevāc? Par jebkuriem skaidrās naudas līdzekļiem taču ir jānorēķinās ar attaisnojošiem dokumentiem. Ja kāds vāc naudu, es ļoti gribētu ieteikt mūsu jaukajiem, gudrajiem pedagogiem to nedarīt, jo tā viņi rada sev liekas problēmas. Ne visiem ir ko maksāt. Tagad ir jānorēķinās arī par bibliotēku grāmatu izmantošanu. Dažiem vecākiem alga nesasniedz pat skolotāja zemo algu līmeni. No otras puses, skolotājiem nevajadzētu lieki tērēt savu enerģiju naudas vākšanai, jo tā ir vajadzīga skolēnu izglītošanai. Nez kādēļ šodien daudziem pedagogiem nerūp skolēnu zināšanas, jo kā gan citādi var izskaidrot tik lielo nezinīšu skaitu. Bērniem tik bieži mainās skolotāji, ka vairs pat nav iespējams noteikt, kurš no viņiem nav spējis iedot zināšanu pamatus.
Skolotāja profesija ir pati cēlākā, jo no viņa ir atkarīga mazā cilvēciņa turpmākais liktenis. Katram pedagogam ir jāspodrina savas profesijas tēls ar iedotajām zināšanām. Par mīlestības darbu var runāt tikai tas skolotājs, kuru atceras vēl gadiem ilgi pēc skolas beigšanas. Pārējiem tas ir bijis tikai maizes darbs un nekas vairāk.
S.Strautiņa, vairāku skolēnu māte
