Tas esot bijis spānis Kristofors Kolumbs, kas 15. gadsimta pašās beigās – 1492. gadā –, jaunus jūrasceļus meklēdams, atklājis brīnišķu zemi Ameriku.
Tas esot bijis spānis Kristofors Kolumbs, kas 15. gadsimta pašās beigās – 1492. gadā –, jaunus jūrasceļus meklēdams, atklājis brīnišķu zemi Ameriku.
Mūsu laikos gan jaunās pasaules atklājēju laurus pētnieki vēsturnieki mēģina sadalīt taisnīgi un pa populārās garšvielas lapiņai piešķirt arī citiem brašiem jūrasbraucējiem, piemēram, vikingiem. Un, ja vēl mazliet uz austrumiem, – kur teikts, ka Amerikas krastā nevar būt piestājusi arī kāda laiva ar burā ieaustu latvisku saulīti un, izmetuši no kuģīša trapu, pa to pie ieinteresētu indiāņu pulciņa ar miera sveicienam paceltu roku nokāpuši mūsu senči kurši? Ka ap vikingu krastiem viņi kuģojuši vienādiņ, liecina kaut vai pastāsts par to, ka mammas mazos vikingēnus pie kārtības dabūjušas, piedraudot: «Atnāks kurši!»
Un tā, paļaudamies uz to, ka Amerika vēl arvien ir tai pašā vietā, kur pirmatklājēji to ieraudzījuši un kartēs iezīmējuši, kāpām lidmašīnā, kas uzņēma kursu uz Rietumiem, un jau pēc divpadsmit stundām ziņkāri vilkām plaušās saules sakarsēto Vašingtonas gaisu.
Vašingtona – Amerikas sirds
Vašingtona – tas ir centrs (Vašingtona CD), kam apkārt zaļumos slīgstošas priekšpilsētas ar burvīgi sakoptām, puķudobju un rūpīgi cirptu zālienu apjoztām lielākoties brūnsarkanu ķieģeļu divstāvu mājiņām, arī ar diviem lidlaukiem, metro, Pentagonu, Ārlingtonas kapsētu…
Vašingtona izstrādā likumus, bet naudu «taisa» Ņujorka. Tas arī nosaka pilsētas dzīvesveidu. Vašingtona ir ierēdņu pilsēta – tur atrodas valsts iestādes un vesels galvaspilsētas rajons ir apdzīvots tikai darba laikā. Ierēdņi veido pilsētas diennakts ritmu – noteiktā laikā, noteiktā ātrumā, pa noteiktām ielām viņi dodas uz darbu, iet pusdienās, izskrien savu veselības saglabāšanas apli, beidz darbu un atgriežas mājās. Pilsēta ir milzīga, un attālumi tajā lieli. Tādēļ ielās satikt tumšā uzvalkā vai kostīmā tērptus cilvēkus ar «botām» kājās var itin bieži. Tikuši savā darba vietā, viņi apģērbsies ierēdņa etiķetei atbilstoši.
Vašingtona ir Amerikas sirds, kas glabā savu varoņu piemiņu un atmiņas par pagājušiem laikiem memoriālos, pieminekļos, muzejos… Nekur citur Amerikas valstiskā vēsture tik koncentrēti netiek godināta. Tās lielākā bagātība arvien ir cilvēks – vašingtonietis – laipns, smaidīgs, pacietīgs, mierīgs, izpalīdzīgs. Viņa kredo: dzīvo tā, lai tev būtu labi, un netraucē to pašu darīt citiem; tev ir visas tiesības būt tam, kas tu esi. Man teica – tas esot dzīves līmeņa rādītājs…
Vašingtona ir parku un zaļumu pilsēta. Ielas malā zālienā pusdienojošs briedis nav brīnums tāpat kā vāveru pilnie parki un pagalmi. Bet zooloģiskajā dārzā kūleņo pasaules retums – divas pandas.
Valsts sākas ar ceļiem
Kaut arī valsts iekšējā satiksmē lidmašīnas tiek izmantotas daudzkārt vairāk par vilcieniem, autobusiem un citiem transportlīdzekļiem, tomēr ņemšos apgalvot, ka Amerika sākas ar ceļiem – gludiem, platiem, plašiem, tīriem, ar līnijām sadalītiem – haivejiem (highway), kā tos sauc amerikāņi. Četras piecas joslas braukšanai uz vienu pusi, blakus tikpat – uz otru. Mašīna pie mašīnas līdzās, bet viena aiz otras ik pēc apmēram 20 metriem. Ātrums pilsētas robežās – 35 un pat 45 jūdzes stundā (56 līdz 72 km). Tikai lasītnepratējs kādā vietā var aizbraukt aplam. Virs ceļa un līdzās tam ir norādes par apdzīvotu vietu virzienu un pēc cik jūdzēm būs jānogriežas.
Milzīgajā satiksmes plūsmā kārtību nodrošina paši braucēji, stingri ievērodami satiksmes noteikumus. Tiesa, gadās arī pa «draiskulim», kas līkumo starp automašīnu pilnajām ceļa joslām. Bet ceļu policisti pārkāpējus sagaida, paslēpušies aiz kāda krūma gluži kā Latvijā. Visā ceļojumā neredzējām nevienu avāriju un arī nevienu manāmi iereibušu cilvēku. Tomēr krusti ar mākslīgām puķēm ceļa malās, it sevišķi Meksikas pierobežā, nav retums. Alkohola lietošana arī Amerikā ir problēma…
Par velti tāpat neko nedod
«Aizbrauksi uz Ameriku, tur viss lēts, sapirksies,» mani mierināja kolēģes. Bet lētums ir rēķināts amerikāņa algai. Valstī noteiktā minimālā alga ir seši dolāri par stundu, bet ļoti labs advokāts Vašingtonā pelna ap 350 dolāru stundā. No Latvijas iebraukušie nelegālie celtnieki varot nopelnīt ap 12 dolāru stundā. Bet maizes kukulītis veikalā maksā no pusotra līdz pieciem dolāriem, vienprocentīga piena litrs – 60 centu, minerālūdens pudele – 1,49 dolārus, mazā alus pudele (0,33 l) – ap dolāru, mārciņa (454 g) zemeņu – 9 dolārus, kvalitatīvi tomāti – 2,88 dolārus par mārciņu, mazliet smilšaini, sasitušies – 88 centus. No gaļām vislētākā ir vistu – par 16 stilbiņu fasējumu jāmaksā tikai nepilni četri dolāri, bet bieza šķēle steika maksā desmit un vairāk dolāru, makdonalda «bulka» ar kartupeļiem un dzērienu kopā – trīs dolārus. Restorānā Potomakas upes krastā vakariņas četriem no maciņa paņems ap 140 dolāru. Metro biļete vienam braucienam no rīta un vakarpusē maksā līdz 1,90 dolāriem, dienas vidū – 1,10 dolāru. Par automašīnas atstāšanu stāvlaukumā Vašingtonā automātam jāatdod no 5 līdz 12 dolāriem par stundu, Ņujorkā – vismaz 20 dolāru. Benzīna galons (ap 3,8 l), ko pērk vieglajām automašīnām, maksā no 1,35 līdz 1,40 dolāru.
Apģērbu cenas tieši tāpat kā pie mums – kā nu kuras firmas veikalos. Labas kvalitātes sieviešu rudens un ziemas pusmēteļus var nopirkt kopā par 110 dolāriem.
Reizi nedēļā – trešdienās – līdz pēcpusdienai pilsētā darbojas diezgan iecienīti fermeru sievu tirdziņi. Tur var nopirkt visu, kas aug apkaimes fermeru dārzos un laukos gan svaigā, gan ceptā, vārītā, pasterizētā, sālītā, cukurotā un citādi pārstrādātā veidā. Cenas ir mazliet augstākas nekā lielajos veikalos. Taču runātīgu pircēju arvien ir papilnam.
Uz Lielo kanjonu
Amerikas dabu aprakstīt nav iespējams, tad jau arī simfonija būtu vārdos izstāstāma. Tādēļ lidojam šķērsām pāri visai valstij, lai apskatītu to, ko nevaram dzirdēt. Fīniksā par 300 dolāriem uz nedēļu noīrējam teicamu auto un – ceļā! Pa «Arizonu, Lielā kanjona zemi» – tā rakstīts pat štata automašīnu numuros. Saules rietu un lēktu no skatu laukumiem kanjona dienvidu daļā skatīties sabraukusi vai visa pasaule – indieši, ķīnieši, arābi, skandināvi, vācieši, arī mēs, četri latvieši. Kolorādo upes miljonu gadu veidojums ir mums pie kājām – varens, prātam netverams; tas rada pat šausmu izjūtu – cik bezspēcīgs, sīks dabas radījums ir cilvēks! Kanjona malā gūtos iespaidus ārkārtīgi izteiksmīgi papildina 45 minūšu filma par pirmajiem šejienes ieceļotājiem spāņiem un viņu vadoni vienroci Pauelu. Filmu izrāda uz – kā sacīja diktora balss – pasaulē lielākā trīsdimensiju stereoekrāna, un skatītājs jūtas kā visa aktīvs dalībnieks. Maksāt 70 dolāru par vizināšanos kanjonā ar helikopteru vairs nav vajadzīgs…
Kopumā pa Arizonas, Jutas, Nevadas štatiem nobraucam ap 4000 kilometru. Apskatām 180 miljonu gadu veco pārakmeņojušos koku «mežu», no kura tūristi ik gadu neatļauti iznesot 12 tonnu «akmentiņu», 28 000 hektāru lielo Krāsaino tuksnesi, Cionas parku, Huvera dambi, ar kuģīti izvizināmies pa Pauela ezera kanjoniem ar baltajām klintīm. Iebraucam sarkanbrūnajā Dievu ielejā, kur viņi pulcējas, lai lemtu pasaulīgi svarīgas lietas un dusmu brīžos šķeļ zibeņus, pārlaižam negaisu Monumentu ielejā, adatu pilnus pirkstus un pat mēli «nopelnām» kaktusu parkā… Visu jau nav iespējams uzskaitīt. Laiks ir burvīgs – ap 30 grādu, sauss. Ir pat patīkami izkāpt no kondicioniera atvēsinātās mašīnas un pakarsēties dienvidu saulītē.
Naudas koks tuksneša vidū
Naivais Buratīno ticēja, ka atliek vien brīnumu laukā iestādīt vienu soldo, lai izaugtu vesels naudas koks. Viņam neizauga. Toties Lasvegasa, kas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados «iestādīta» baltā tuksnesī, izaugusi par neiedomājami milzīgu naudas mašīnu. Tās «degviela» ir cilvēku cerības vienā mirklī tapt bagātam, un tās uz pilsētu nogādā pa vairākiem «haivejiem», ar lidmašīnām divos lidlaukos, vilcieniem.
Tuvojoties vakaram, arvien spožākas kļūst reklāmas, līdz pusnaktī tā jau ir uguņu pilsēta – viss laistās, mirguļo, viļņo, lēkā, plūst. Ap Eifeļa torni, Brīvības statuju, Montekarlo, grieķu tempļiem, Ēģiptes piramīdām, pirātu salām – ap visu pasauli, kas tur izaugusi no stikla, plastmasas, alumīnija, tek cilvēku straumes, ik pa brīdim iesviezdamas kādu pulciņu atvērtajās kazino «brīnumu lauka» durvīs, no kurām nāk naudas šķindoņa. Milzīgajās spēļu zālēs, kas platībā varētu vairākkārt pārsniegt Rīgas «Mola» abu stāvu izklātni, pilnas daždažādu spēļu galdiem, automātiem, kas 25 centu vērtu žetoniņu norij vienā mirklī, pat uguntiņas nepamirkšķinot. Visapkārt dzird monētu šķindu, to rada gan automāti, gan, domājams, skaņu ieraksti. Uz augšu un leju pa eskalatoriem braukā un zālē it kā mērķtiecīgi staigā dažas pavecas sievietes, kurām rokās monētu pilnas plastmasas glāzes, tā radot ticību – arī es varu tikt pie naudas. Tikai jāiemet monētiņa… Iemetām – par desmit dolāriem –, taču viltīgais «vienrocis» pat vienu neatdeva. Bet tikmēr kazino otrajā stāvā zelta un platīna izstrādājumus, pērļu piespraudes, gaidot tos, kas spēlei izvēlējušies pareizās krāsas un pareizos skaitļus, inventarizē pārdevējas, savus trikus vēlreiz izmēģina iluzionisti. Katrs tur savu naudas gabaliņu iestādījis…
Pulksten vienos naktī laukā ir 36 grādi, pūš sauss tuksneša vējš. Spēlētāju cerību sakaitēts gaiss nāk no kazino zālēm. Kādā priekšpilsētas ielā, pie augstas mūra sienas piespiedušies, uz avīzēm guļ četri vīri. Viņu bagātība ir satilpusi novazātā somā, kas vairs nav sargājama. Bet mazliet tālāk uz austrumiem drāšu iežogotās pelēkās, zemās divstāvu ēkās ar šauriem, gariem logiem mīt tie, kas jau kļuvuši bīstami cilvēkiem. Starp citu, brīdinājumi neņemt mašīnā nepazīstamus «stopētājus», jo tuvumā ir cietums, ceļmalās lasāmi reizi pa reizei.
Vigvams – tikai tūristiem
Garajos Amerikas valsts attīstības laikos iznācis, ka no lielā nākotnes ceļa malās nostumti šīs zemes īstenie saimnieki indiāņi, kas tur mituši jau četrtūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Mūsdienās viņiem ierādīta vien balto ienācēju noteikta teritorija. Mēs braucām cauri triju cilšu – hopu, navaho un apaču – rezervātiem.
Hopi apdzīvo diezgan auglīgas zemes un nodarbojas vairāk ar lopkopību. Pustuksneša klajumos var redzēt vēja rotorus, kas no pazemes sūknē ūdeni un padod to govīm uz ganībām, kukurūzas lauciņu laistīšanai un droši vien arī mājsaimniecībai. Nelielus ciematiņus veido veci automašīnu furgoni, kur norisinās visa indiāņu dzīve, ap tiem – nelietojamu auto krāvumi un dažādi citādi lūžņi. Ar indiāņiem kontaktēties iznāk tikai tad, ja viņi ceļmalā kaut ko pārdod. No finiera un bleķa gabaliem saslietos «saulsargos» uz dēļa vai tāpat vien uz sarkanās zemes tūristam tiek piedāvāti akmeņi ar pirmatnējo cilvēku zīmējumiem, dažādas rotaslietas ar indiāņu zilo akmeni, sapnīšu ķērāji, kas pie gulētāja laiž tikai labos sapņus, lietus dieviņš Kokapelli…
Navaho ciltij iekritis savus vigvamus celt pustuksnesī un tuksnesī. Taču arī viņi gājuši garo «attīstības» ceļu, līdz apstājušies pie tādiem pašiem furgonu ciematiņiem, tikai vēl «bēdīgākiem». Vigvami palikuši vien nelielos miestiņos tūristu pievilināšanai. No kā indiāņi tur dzīvo, nudien nav saprotams. Kāds vīrs, kas mazlietiņ audzējot dārzeņus, papildu līdzekļus iegūst, izrādīdams akmenī iespiestas dinozauru pēdas. Tās patiešām esot īstas un atrastas četrdesmitajos gados, kad tur būvēts ceļš. Akmens plato viducī atrodama pat kāda miljongadīga zālēdāja fosilija. Dolārs par stāstījumu šķiet pietiekama maksa, un indiānis atgriežas pie sievas nojumē un trim puišeļiem. Diemžēl ne jau visiem ir savas dinozauru pēdas…
Apači tikuši pie zemes mežainu kalnu apvidū. Viņu mājiņas no ceļa ieraugāmas tikai pa brīdim. Taču labāka pārticība manāma uzreiz. Iespējams, ka to nodrošina arī tuvīnais ceļu būves uzņēmums. Bet civilizācija rezervātā ienākusi arī ar negācijām. Indiāniski strupas, bet saprotamas ceļazīmes «Dzer!», «Brauc!», «Mirsti!» ir viens mēģinājums tikt ar tām galā.
Fotografēt indiāņu rezervātos ir aizliegts, neiesaka arī apmeklēt viņu ciematus. Tā grib indiāņi, un rezervāti ir viņu autonoma teritorija.
Kovboju laiks beidzies
Biju pilnīgi pārliecināta, ka plašajās Arizonas prērijās ieraudzīšu milzīgus vēršu un zirgu barus, ko droši savalda dzeltenbrūnā ādas jakā ar spurainām piedurknēm, ādas biksēs un īpašajā cepurē tērptie kovboji. Bet nebija šosejas malās mājlopu baru, nebija vīru, kas apbrīnojami veikli ritinātu rokā pusbises izmēra pistoli. Vien suvenīru veikaliņi, kas ir tikai seno tavernu butaforija, atgādina par brašajiem kovbojiem, kas reiz no visādiem tālumiem uz krodziņu jāja, lai nobaudītu viskiju, izpriecātos kautiņā, pievienotu vēl dažus caurumus sašaudītajiem griestiem un pārmītu vārdu ar kolēģiem. Tur piestāj tūristi, lai nofotografētos, apbrīnotu indiāņu rokdarbus un izdzertu plastmasas glāzi nebaudāmas kafijas, ko veikalnieks ļauj ieliet par velti.
Viņi ir AMERIKĀŅI
Un apliecina to visos veidos. Karogi, karodzēni un karodziņi tiem paredzētās vietās pie privātmājām un sabiedriskām ēkām, laukumos, jaunceltnēs, puķu dobēs un podos, pie mašīnām, motocikliem, velosipēdiem, kreklos, biksēs, jakās, cepurēs, lentēs, šallēs – kur vien var pielikt un ielikt zilibaltsarkano svītraini zvaigžņoto valsts simbolu. Skanot Amerikas himnai, viņi tur kreiso roku uz sirds un nekautrējas birdināt saviļņojuma asaras. Gandrīz trīssimt miljonu amerikāņu. Un katrs viens no viņiem apzinās, ka ir vērtība – pati lielākā, neatkārtojamā. Par viņa labklājību, drošību, dzīvību gādā valsts. Amerikas Savienotās Valstis.
Jau mājās, uz Latviju atbraukušai, man dziļi un sāpīgi sirdī iedūra Ārpolitikas institūta direktora Ata Lejiņa televīzijā teiktais: «Vai patiešām kāds var iedomāties uzspert gaisā seštūkstoš amerikāņu un palikt nesodīts?!»
Amerikas 11. septembra traģēdija un pēdējo dienu notikumi sakāpina emocijas un liek ar gluži latvisku skaudību skatīt un just viņu vienotību, pārliecību par savu valsti – vislabāko. Varbūt arī mēs reiz tā par savu Latviju jutīsim.
