Amatierteātru festivāls «No aktiera nāk joki».
Amatierteātru festivāls «No aktiera nāk joki»
Tad, kad rudens visu iekrāso zeltainās krāsās, iestājas ražas laiks ne tikai dabā, bet arī Jelgavas teātra dzīvē. To var nosaukt arī par teātra tēva Ādolfa Alunāna laiku. Teātra un Alunāna pilsēta uz pāris dienām atkal iegūst paātrinātu dzīvošanas ritmu un nedaudz vēsturisku pulsāciju. Laikā, kad vērtību sistēmu bieži vien nosaka plānotās peļņas smagums, Ā.Alunāna teātris un režisore Lūcija Ņefedova, turpinot vecā Ādolfa «teijātera» neprātības, savu vērtību sistēmu būvē uz gluži gaistoša pamata – teātra festivāls. No Cēsīm un Aizputes, Ogres un Vircavas, Aizkraukles un Lielvārdes ir sabraukuši cilvēki, kas pamatīgi «saindējušies» ar teātri, un no šīs mūžvecās «slimības» pat nevēlas ārstēties… Un sabraukuši ne tikai teātri. L.Ņefedovai ir izdevies gandrīz neiespējamais – «ar varu un viltu» kopā dabūt dramaturgus, kuru lugas atvestas uz festivālu. Pauls Putniņš, Valentīna Ozola, Jānis Jurkāns, Monika Zīle, Egīls Šņore, Egīls Ermansons – ne pārāk bieži iznāk sastapt tik krāšņu dramaturgu buķeti vienkopus (un vēl Jelgavā!). Par visas šīs raibās «kompānijas» kopā saturētāju un pēcizrāžu diskusijas vadīju tika izvirzīts teātra zinātnes vecmeistars (bijušais jelgavnieks) Viktors Hausmanis. Trīs dienas kultūras nama sienas «līgojās» asprātīgās un auglīgās, analītiskās un emocionālās profesionāļu sarunās. Dramaturgi viens otru gan pēla, gan slavēja, gan meklēja kļūdas, gan uzteica rezultātus. Šoreiz pēcizrāžu sarunas vairāk skāra uzrakstīto materiālu nekā to, kas redzams uz skatuves. Izvērtējot festivāla izrādes, jāteic, ka tās bija kā veiksmīgākas, tā arī mazāk izdevušās, taču pilnā skatītāju zāle un vispārējā ieinteresētība apliecināja, ka jelgavnieki teātri joprojām mīl. Kopā ar viesiem skatē piedalījās arī abi Jelgavas kolektīvi – Ā.Alunāna teātris un Jaunais teātris.
Pēc kāda principa atlasīti un uzaicināti festivāla dalībnieki, jautāju teātra maratona organizatorei un režisorei Lūcijai Ņefedovai: «Šeit brauc visi tā saucamie lielie teātri. Tie ir klasiskie amatierteātri, kas uztur šo klasisko tradīciju un metodi. Un es domāju, ka atšķirībā no citiem festivāliem mēs varētu ieturēt, lūk, tādu attīstības virzienu. Kas šajā festivālā izdevies? Patīk tas, ka paklausīja un ieradās visi dramaturgi. Pie tam viņi ieradās ar prieku, gaišumu, ar labu humoru. Un vēl ir ļoti svarīgi, ka festivāls ir uzņēmis gaitu un, protams, ka ir liela skatītāju atsaucība.»
Lai gan festivāla nosaukums vēstī, ka «no aktiera nāk joki», šī teātru skate pierādīja, ka neviens no uzaicinātajiem kolektīviem nespēlēja žanrā, ko sauc par komēdiju. Būtu melots, ja teiktu, ka pavisam nebija joku, taču tos drīzāk var nosaukt par jokiem caur asarām, par grotesku, varbūt smeldzīgu farsu. Acīmredzot režisoriem licies svarīgāk runāt par būtiskām, viņus satraucošām tēmām. Šodiena un tās problēmas ienāk arī latviešu dramaturģijā, un ne tikai mūžīgās tēmas – mīlestība, vientulība un vara (nauda) –, bet arī tēmas, kas kļūst aktuālas laikmeta griežos (laikā, kad cilvēki zaudē vērtības) – nāve un eksistenciālas problēmas.
Rakstniece Māra Svīre, kas, tāpat kā dramaturgi, bija teātra ekspertu komisijā, par festivāla norisi saka: «Es domāju, ka pirmām kārtām ir jāslavē jelgavnieki, jo viņi uztur šo festivāla tradīciju. Tas katru gadu ir citādi, un tomēr galvenais paliek – tā ir luga un amatieri. Un šogad pats interesantākais ir tas, ka ir orģināldramaturģija un tik daudz autoru. Un man jādomā – kādu tad pasaules ainu rada šī dramaturģija. Aina nav pārsteidzoša, bet skumja: nauda un nāve. Nāve – gandrīz vai katrā otrajā lugā, un nauda, kas pati par sevi ir neitrāla, bet svarīgi ir cilvēki, kuri naudu pelna un kuri – tērē.»
Vircavas amatierteātris piedāvāja skatītājiem Valentīnas Ozolas lugu «Sabīne», kas šogad ir izvirzīta uz orģināldramaturģijas skates finālu Rīgā. Sarunā ar lugas autori mēģinājām noskaidrot, kādas problēmas satrauc viņu pašu un kas mudina rakstīt. V.Ozola: «Mazam cilvēciņam ir maza, maza pasaulīte. Problēmas, sāpes un cīņa ar šo pasaulīti ir ļoti lielas. Tādas pašas problēmas, sāpes un cīņas ir jauniešiem (tīņiem) – viņu pasaule ir lielāka, plašāka, un līdz ar to – problēmu amplitūda lielāka. Problēma, kuru es risinu lugā, ir visu cilvēku, kā sieviešu un vīriešu, tā meiteņu un zēnu, problēma. Vai šī jutekliskā, seksuālā pirmā reize ir bijusi tīra, gaiša, vai tu esi aizgājis kaut kur un to zadzis – tumsā, netīrās kāpņu telpās vai kur citur…» V.Ozola savā luga atklāj ne tikai šo problēmu. Netieši, bet ļoti redzami virspusē kā īlens no maisa izspraucas arī otra šīs dzīves problēma – vecāku un bērnu attiecības. Izrāde, kuru veidojusi režisore Sarmīte Sustrupe aizkustina ar savu patiesīgumu un vēlmi runāt par aktuālām jauniešu mūsdienu problēmām.
Viena no tēmām, par kuru raksta dramaturgi savās šodienas lugās, ir – nāve. Lelde Stumbre un Jānis Jurkāns. Par šiem autoriem varētu teikt, ka tie ir tik dažādi gan savā domāšanā, gan pasaules ainas skatījumā, un tomēr festivālam piedāvātajās izrādēs viņus abus saistīja viens atskaites punkts lietu vērtībās, proti, nāve. Kā mainās cilvēku izjūtas, uztvere, domāšana, sastopoties ar tik neizskaidrojamu parādību kā nāve? Ogres teātris uz festivālu atvedis L.Stumbres lugu «Suns» (diemžēl pati lugas autore slimības dēļ nebija ieradusies). Lugas virsrakstā autore iepinusi intrigu – par ko tad būs izrāde? L.Stumbre raksta galvenokārt par cilvēku iekšējo pasauli, par tās problēmām, noslēgtību, nespēju atklāties. Luga «Suns» vēstī par triju sieviešu deformēto dzīvi un gandrīz maniakālajām bailēm no patiesības. Viltus pasaule ar viltus mīlestību. Kas ir Suns? Metafora mīlestībai un lamu vārds vīrietim. Trīs lugas sievietes satiekas, lai noskaidrotu, kādās attiecībās viņas visas bijušas ar nu jau mirušo vīrieti. Kā patiesības nesēja darbojas nāve. Atraitne un divas mīļākās. Riņķa dancis var sākties. Ogres teātra lieliskais sieviešu trio liek aizdomāties par patiesību un meliem, par realitāti un vīzijām.
Par bailēm un patiesības meklējumiem runā arī Jānis Jurkāns: «Kāpēc vajadzīga tāda patiesība, kas nogalina cilvēkus? Kāpēc vajadzīgi tādi cilvēki, kurus nogalina patiesība?» J.Jurkānu varētu nosaukt par staigājošu sentenču un metaforu krājumu. Mūziķis, aktieris, kas savu izteikšanās formu atradis rakstot. Lielvārdes teātris savu «patiesību» ir atradis J.Jurkāna lugā «Viņš taču ir muļķis!» Luga par naudu, patiesību, nāvi. Liekas, ka darba un uzveduma lielākā vērtība ir vēlme aizdomāties un saistīt šīs problēmas. Taču vai gara dzīve spēs pacelties pāri merkantilistiski iekārtotajai sadzīves videi – uz šo jautājumu atbildi nedod ne lugas autors, ne iestudējums.
Ar samērā šokējošu materiālu «Žagaru nastiņa» sevi ir pieteicis dramaturgs Egīls Ermansons un Cēsu teātris ar režisoru Juri Feldmani. Dramaturgs piedāvā fabulu, kas būtu dzeltenās preses cienīgs materiāls, proti, stāstu par divām lesbietēm, kas grib salaulāties pie mācītāja – geja… Trupā darbojas daudz jauniešu, un, kā var saprast, skandalozais tematiņš viņus tiešām uzjautrina. Arī režisoru. Pretendējot uz «smalku mākslu» J.Feldmanis mēģinājis apvienot izrādē visus žanrus, kādus vien pazīst teātra vēsture. Simbolu tirādes, «šķaidīšanās» ar metaforām, pavājš naturālisms, nedaudz dramatisma, vēl mazāk humora, protams, masu kustība un deja, stilizēta mūzika, vārdu sakot, viss, kas varētu piesaistīt jaunu skatītāju. Demokrātiskā valstī eksistē arī demokrātisks teātris, tāpēc katrs uzved, kā un ko vēlas. Un tomēr varbūt režisoram būtu lietderīgi padomāt par skatuves stilistiku, neizlasot vārdu «avangards» kā haoss?
Sarunā jelgavniece Janīna Brance atzīst: «Festivāls ir izdevies tad, kad ir interesanta dramaturģija un interesanti kolektīvi. Festivāla organizētājs domā par to, ko viņš uzaicina. Te ir konsekventi ieturēta līnija, ka ir tikai latviešu dramaturģija, pie tam jaunākā. Ir iespēja aptvert, ar ko tad dzīvo šie cilvēki – dramaturgi. Kādā līmenī ir viņu spējas, kā viņi domā par šo laiku.» Un, turpinot domu, jāteic, ka dramaturgi ļoti dažādi spriež par šo laiku. Aizputes Tautas teātris bija atvedis gandrīz tādu kā brīnumu lugu. Nevienam nebūs noslēpums, ka Monika Zīle perfekti pārvalda žanru, kuru varētu dēvēt par «ziepju operu» vai melodrāmu meksikāņu seriālu stilā. Intriga un mīlestība, slēpta bagātība un mistiska slimība, kas beidzas ar labā uzvaru (lasi: gadiem šķirtie mīlētāji laimīgi satiekas). «Dārgā Tonija» ir Monikas Zīles luga, kas noteikti patiks visiem, kuri labprāt lasa satraucošus romānus par mīlestību un kuriem nav svešs brīnumpasaku žanrs.
Dramaturgs Egīls Šņore: «Es domāju, ka šajā festivālā ir tas jaukums, ka mēs esam ļoti dažādi, bet tas neliek mums konfliktēt. Šis festivāls ir ceļš uz saprašanos starp dramaturgu un teātri.» E.Šņores lugu «Kartupeļu pankūku smarža» skatītājiem piedāvāja mājinieki – Ā.Alunāna teātris. Arī šajā izrādē režisore un dramaturgs meklē ceļu kā saprasties, kā savienot divas pazudušas un izšķirtas pasaules. Divas māsas, kuras izšķīris karš, savu mūžu pavada katra savā pasaules malā. Kā lai viņas atrod šo sen aizmirsto saprašanās ceļu, kā lai salauž neuzticības čaulu? Atšķirībā no aktīvas dramatiskās darbības lugām E.Šņore piedāvā savu skatījumu uz pasauli vēstījuma veidā. Dramaturgam gribējies vairāk meditēt, pārdomāt, atcerēties.
Savdabīgu festivāla tematisko arku izveidoja dramaturgs Pauls Putniņš. Ar viņa lugu «Labā tīrības sajūta» Jelgavas Jaunais teātris iesāka šos teātra svētkus, bet Lielvārdes teātris ar viņa lugu «Mīlestības jūras sēkļi» festivālu noslēdza. Kas P.Putniņam šķitis svarīgs un nozīmīgs? Jāteic, ka šīs lugas pierādīja netradicionālo gadījumu, kad autors konfliktē un pierāda patiesības pats sev. Lugā «Labā tīrības sajūta» P.Putniņš sev tradicionālajā manierē visus dedzīgi aicina «iet un darboties politikā», jo tikai caur to var atrisināt šodienas samilzušās problēmas. Savukārt lugā ar ļoti poētisko nosaukumu «Mīlestības jūras sēkļi» viņš tikpat uzstājīgi pierāda, ka, arī darbojoties politiskajā laukā, reālas izmaiņas panākt nav iespējams. Hronoloģiski lugas gan rakstītas apgrieztā kārtībā, tāpēc festivālā nejauši izveidotais paradokss, kā liekas, pārsteidza arī pašu autoru. Un labi, ka arī dramaturgu var pārsteigt paša darbi, jo tad ir iemesls padomāt, vai šodienas aktualitātes sākas un beidzas ar avīžnieciski deklarētām patiesībām.
Un nobeiguma vietā – Viktora Hausmaņa paustais. Viņš ar apbrīnojamu spēju vairāku dienu garumā veidoja šīs autoru un režisoru diskusijas. «Pats būtiskākais bija tas, ka kopā bija cilvēki, kas ir ieinteresēti mūsu dramaturģijā. Te mēs sastapāmies ar lugām, kas runā par to, kas notiek mūsu dzīvē, mūsu sabiedrībā. Vienu brīdi (pirms vairākiem gadiem) bija it kā tāda kā izolēšanās, bēgšana no dzīves procesiem (kavēšanās jokos un uzjautrināšanā), bet tagad ir vērojama kopīga ieinteresētība. Festivāls bija ļoti interesants, es priecājos, ka šī tradīcija saglabājas. Tā ir mūsdienīga velte Ādolfam Alunānam un viņa piemiņai, jo arī viņš ne tikai uzjautrināja, bet runāja par to, kas dzīvē notiek.»
