Ā.Alunāna dienām veltītajā izrāžu festivāla, svētdienas rītā man bija iespēja noskatīties Lielvārdes Tautas teātra sniegumu – J.Jurkāna traģikomēdiju «Viņš taču ir muļķis» (režisors Kārlis Lišmanis).
Ā.Alunāna dienām veltītajā izrāžu festivāla, svētdienas rītā man bija iespēja noskatīties Lielvārdes Tautas teātra sniegumu – J.Jurkāna traģikomēdiju «Viņš taču ir muļķis» (režisors Kārlis Lišmanis).
J.Jurkāns ir 24 lugu («Pulkstenis ar dzeguzi», «Amālija», «Dūdieviņš», Jāzepiņš» u.c.), vairāku romānu dramatizējumu un mūziklu libretu autors. Viņa lugas ar panākumiem iestudētas Latvijas teātros. J.Jurkāns, būdams profesionāls aktieris, kādu laiku darbojies Latvijas Nacionālajā teātrī. Traģikomēdija «Viņš taču ir muļķis» ir jaunākā J.Jurkāna luga, kas sarakstīta 2000. gadā. Pavasarī to paredzēts iestudēt arī uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves.
Lugas centrālo konfliktu veido divu pasauļu – vēlamās un esošās pretstatījums, materiālisms, racionālisms, tirgus attiecības pretstatā garīgumam, radošam spēkam, humānismam. Šīs pretējās pasaules pārstāv biznesmenis Aigars un mākslinieks Laimonis. Lugas notikumi risinās Laimoņa bērēs. Neapšaubāmi, visizteiksmīgākais izrādē ir aktieris Mihails Naglis. Viņa Aigars ir cinisks, pašapzinīgs, pašapmierinātībā ieslīdzis un biezādains biznesa aprindu pārstāvis. Viņš skaidri pauž šo aprindu uzskatus par dzīves vērtībām. Lai gan Laimonis (Jānis Klaucēns) lugas dramatiskajā darbībā tieši neiesaistās, tomēr viņa tēls ir visur klātesošs, vairāk nekā pārlaicīgās, garīgās pasaules simbols. Tērpies frakā, baltos cimdos un sarkanām rozēm rokās, viņš ik pa laikam tuvojas, attālinās, rūgti smaida, tur roku uz sirds, tādējādi dažādi reaģēdams uz savu tuvinieku, bēru viesu izdarībām. Laimonis ir traģisks romantiskā tipa varonis, tāpat kā citi J.Jurkāna lugu varoņi: Dzērvīte un Garāmgājējs («Dzērvīte»), cilvēcības un mīlestības meklētājs Justs («Dūdieviņš»), mūziķis Miks («Pulkstenis ar dzeguzi»). Šie cilvēki vienmēr, bet jo īpaši mūsdienās, sabiedrības acīs bijuši muļķīši, dīvaiņi, trakie, jo dzīvo savu ideju pasaulē, nevis normālu dzīvi kā visi pārējie. Laimonis, strādādams dvēselei svešu darbu un būdams spiests atrasties sev pilnīgi svešā vidē, ir kā sprostā, piespiedu cietumā. Viņš nejūtas saprasts ne darbā, ne ģimenē. Laiku, kuru būtu varējis veltīt radošam darbam, viņš iznieko, laužot savu būtību un pelnot iztiku, strādājot fizisku darbu. Ar Laimoņa tēlu J.Jurkāns lieliski parāda materiālisma laikmeta naidīgumu garīgām vērtībām, kultūrai un radošiem cilvēkiem, jo, kā uzskata Aigars un viņam līdzīgie, īstā māksla taču ir pirkšana un pārdošana nevis muļķu – aktierīšu, mākslinieku, čīgātāju – idejas un sapņi. Vēl man gribētos atzīmēt Skaidrītes Tilakas atveidoto Rūtu. Viņa atklāj to kā nomāktu, ar nebeidzamām sadzīves problēmām nomocījušos mākslinieka sievu, kas ir tā pārņemta ar šīm lietām, ka nemanot atsvešinājusies no vīra. Gadu gaitā izveidojusies plaisa starp abiem laulātajiem. Savu iekšējo, pašas līdz šim pat neapjausto būtību viņa atklāj sarunā ar dēlu. Šī ir kulminācija viņas tēla veidojumā.
Atsvešinātība, stindzinoša vienaldzība, neiejūtība – arī šīs problēmas aizskar izrāde kopumā. Cilvēka aiziešanai no šīs pasaules vajadzētu būt kā atskaites punktam, bet cilvēki ir tā pārņemti ar dzīvošanu, materiālo vērtību gādāšanu, ar problēmu un problēmiņu risināšanu, ka ne brīdi nespēj apstāties un padomāt. Neprasme un nevēlēšanās iedziļināties sevī ir šī gadsimta slimība. Laimoņa bēres izvēršas par farsu, traģikomēdiju. Tur netrūkst ne sadzīvisku sarunu, ne nemitīgu mobilā telefona treļļu, ne ģimenes skandālu, bet pats aizgājējs, kuru pavadīt visi sapulcējušies, paliek otrajā plānā. Vīrs ar aplauztu puķīti, kuram bēres ir sava veida bizness un izdzīvošanas avots, ārzemju radinieka slēptā interese par gleznām, bagāto radu vēlme klusināt savu vainas apziņu, bēru mielasts kā gastronomiskas izvirtības – gandrīz katram no bēru viesiem ir kādi sev vien zināmi savtīgi nolūki un iemesli, kādēļ viņi atrodas šajās bērēs.
Kopumā patīkami pārsteidz lielvārdiešu sniegums, tomēr ne īpaši veiksmīgs šķita izrādes scenogrāfiskais risinājums. Lugas ietērpa veidojumā par maz bija jūtama scenogrāfa attieksme pret izrādē risinātajām problēmām.
J.Jurkāns skaudri un nesaudzīgi atklāj šodienas sabiedrību šķērsgriezumā. Kādā intervijā dramaturgs saka: «Rakstīšana ir gandrīz vienīgais veids, kā es varu nevis atrast kādas atbildes uz jautājumiem vai kompromisu ar dzīvi, bet gan jautājumus uzdot. Tās ir tēmas, tie ir notikumi, uz kuriem pats nespēju atbildēt, un es meklēju šo neeksistējošo vai pazaudēto patiesību, rakstot lugas.»
Izrāde uzdod daudz jautājumu, katram pašam sevī jāmeklē atbildes uz tiem. Kā materiālisma laikmetā nepazaudēt cilvēcību, ideālus, ētikas principus? Kā dzīvot garīgi un fiziski pilnvērtīgu dzīvi? Kā atrast dvēseles līdzsvaru un nepazaudēt sevi?
