Sakarā ar Ziemeļu alianses pretterorisma operācijām televīzijā ir izteikušies mūsu Afganistānas kara veterāni.
Sakarā ar Ziemeļu alianses pretterorisma operācijām televīzijā ir izteikušies mūsu Afganistānas kara veterāni. Es šo karu un šo zemi neesmu redzējis, taču ar pašiem afgāņiem man iznāca darīšanas apmēram pirms pieciem gadiem.
Tolaik strādāju Imigrācijas policijā, kas nodarbojās ar apmēram 150 cilvēku lielu tā saukto nelegālo imigrantu grupu. Šie cilvēki Latvijas robežu bija šķērsojuši slepus, bez personības dokumentiem. Vairums no viņiem nāca no Vidējo Austrumu zemēm, pārsvarā tā sauktie kurdu bēgļi, kurus represēja Sadams Huseins Irākā, kā arī Irānā un Turcijā valdošie režīmi. Taču šajā raibajā barā bija arī daži cilvēki, kas bēga no Afganistānas. Un tieši ar viņiem man saistās tās labākās atmiņas.
Visi nelegālie imigranti (no kuriem trešā daļa bija bērni) tika ievietoti Olaines cietumam piegulošajā nelegālo imigrantu nometnē un par trūcīgo nodokļu maksātāju naudu tika tur baroti un uzturēti vairāk nekā divus gadus. Jāteic gan, ka šie cilvēki Latvijā palikt netaisījās. Viņus vilināja Zviedrija, Vācija – bagātākas zemes –, un galu galā tur gandrīz visi arī tika. Izņēmums bija divi afgāņu jaunekļi, brālēni Arians un Torjalajs (tā viņi sevi sauca, un droši vien nav lielas jēgas to apšaubīt). Abi puiši Olainē nolēma atgriezties dzimtenē. Un var teikt, ka viņiem kā savā ziņā ideālistiem piederēja visas Olaines nometnes simpātijas.
Afgāņu jaunekļu dzīvesstāsts bija šāds. Torjalajs (pilnā vārdā Abduls Vahids Fajezs Torjalajs) bija dzimis Kabulā 1975. gadā, Arians (pilnā vārdā Muhameds Aijams Muhameds Arians Abdul – Haks) – arī Kabulā 1977. gadā. Abi nāca no tā sauktās vidusšķiras ģimenēm, kurās ir viena sieva, trīs četri bērni, kuras nodarbojas ar tirdzniecību un politikā neiesaistās. Tomēr pēc astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados pārdzīvotajiem kariem apstākļi kļuva tik nomācoši, ka vecāki gan Torjalajam, gan Arianam deva padomu dzimteni atstāt. 1993. gadā jaunekļi nokļuva Krievijā, kur, saņēmuši bēgļu apliecības, dzīvoja Maskavā un diezgan labi apguva krievu valodu. Taču, atrodoties Krievijā, šādā statusā puiši nevarēja legāli strādāt, ne arī mācīties, tādēļ viņi nolēma braukt tālāk uz Rietumiem un saistījās ar kādu arābu izcelsmes kontrabandistu, kas sauca sevi par Azadu. Šim Azadam viņi iedeva katrs piecus tūkstošus dolāru. Tādējādi tie slepus tika pārvesti pār Krievijas – Latvijas robežu, apmēram mēnesi slepus dzīvoja Rīgā, līdz 1995. gada 21. martā devās uz Rīgas lidostu. No minētā Azada viņi saņēma viltotas Latvijas pilsoņu pases (ar savām fotogrāfijām): Torjalajs – Aleksandra Zvejnieka, Arians – Borisa Šapiro. Pēc tam abi centās tikt lidmašīnā, kas devās uz Londonu, un tad mūsu robežsargi viņus aizturēja.
«Vai jums sieva ir?» dokumentu šķirstot, Arianam prasījis robežsargs
«Nē, nav,» viņš nemeloja.
«Bērni?»
«Kā var būt bērni, ja nav sievas?» vēlāk Olainē atstāstot savu aizturēšanu, brīnījās Arians. Taču izrādījās, ka viltotajā Borisa Šapiro pasē bija ieraksts, ka viņam ir sieva un divi bērni. Par to Azads nebija brīdinājis – savu kontrabandista peļņu viņš jau bija dabūjis.
«Es nekad savā dzīvē neesmu bijis tiesāts vai aizturēts policijā. Tādēļ Rīgas lidostā notikušo ļoti pārdzīvoju, un man par to bija kauns. Tajā pašā laikā ļoti žēl savu vecāku, kas pārdeva visu savu iedzīvi, lai censtos nogādāt mani drošībā,» man sacīja Turjalajs.
Pēc tiesas sprieduma viņš kopā ar brālēnu uz pusgadu nokļuva pie mūsu kriminālnoziedzniekiem Centrālcietumā un kolonijā, kas, protams, arī bija abiem liels šoks. Pēc tam vajadzēja dzīvot Olaines nometnē.
Diez vai abu jaunekļu došanās atpakaļceļā būtu iespējama, ja viņi nesaņemtu atbalstu no tolaik vēl darbojošās Latvijas Afgāņu biedrības. Tajā pārsvarā bija apvienojušies padomju laika afgāņu studenti, kas politisku apstākļu dēļ dzimtenē atgriezties vairs nevarēja. Šajā organizācijā darbojās agrākais Rīgas milicijas skolas audzēknis vārdā Angars. Tautieši nokārtoja Arianam un Turjalajam tranzītvīzas izbraukšanai caur Krieviju un iedeva arī ceļanaudu. Uz jautājumu, kad Afganistānā beidzot iestāsies miers, Angars atbildēja diezgan optimistiski. Viņa vārdi bija šādi: «Pēc tam, kad pasaule ir kaut cik tikusi galā ar komunismu, pienāks kārta islama fundamentālismam. Drīz Afganistānā ir jāiestājas mieram.»
Torjalajam un Arianam šāda optimisma gan nebija. Arians ironiski teica: «Daudzi cilvēki tur ir tik ilgi karojuši, ka neko citu vairs neprot. Kalnietis modžaheds, tā sauktais islama aizstāvis, ieiet pilsētnieka mājā, sašauj televizoru, paņem tepiķi… Ja tu viņam pateiksi, ka karš ir beidzies, ko viņš darīs? Ies tirgus laukumā kurpes tīrīt? Nē, taču. Karojot viņš ir varens, bez kara – nekas.»
Tomēr viņi brauca uz mājām, lai pēc trim svešumā pavadītiem gadiem atkal stātos vecāku priekšā un prasītu padomu, ko darīt. «Esmu ģimenē vecākais dēls, tēvs jau ir gados, un mans pienākums ir ģimenei palīdzēt,» piebilda Torjalajs.
Kad pēc atvadām abi puiši kāpa pāri nelegālo imigrantu nometnes korpusa slieksnim, palicēja – afgāņu skolotāja, kurai dzimtenē vīrs ir nošauts un kura, protams, ne tad, ne tagad tur atgriezties un strādāt nevarēja, – paņēmusi galda bļodu, izlēja puišu ceļā ūdeni. Tāds pēc afgāņu tradīcijas ir laimīga ceļa vēlējums, un tādi manā sirdī ir palikuši cilvēki, kas tic Afganistānai.
