Pēc 11. septembra notikumiem Amerikā nav šaubu, daudzi noteikti iedomājās par to, cik gan cilvēks var tālu iet savā visatļautībā.
Pēc 11. septembra notikumiem Amerikā nav šaubu, daudzi noteikti iedomājās par to, cik gan cilvēks var tālu iet savā visatļautībā. Var nolemt kādu iznīcināt vienkārši tāpēc… nu tāpēc, ka viņš tā izdomājis!
Par to padomāt rosināja arī pašlaik Jelgavā skatāmā filma «Mākslīgais intelekts». Protams, kino ir un paliek Holivudas ražojums un visā tā garumā jūt Spīlberga māku «uzspiest uz vajadzīgajām pogām» cilvēka apziņā, tomēr pašlaik šai filmai ir īpaša vērtība. Tieši cilvēku visatļautības dēļ, lai arī kinodarbs ir tikai fantāzija par to, kā varētu būt nākotnē.
Tajā radīts lērums ar robotiem, ko cilvēki ar vieglu roku izmet mēslainē, tikko parādās jaunāks modelis vai neiepatīkas viņa rīcība. Par viņiem ņirgājas, vieglu roku masu saietos dedzina, apmētā ar akmeņiem, un paši par to priecājas, jo cilvēki taču valda pār visu. Cilvēks ir zemes valdnieks. Tur radīts puika Deivids, kas par visu vairāk vēlas saņemt mīlestību no saviem audžuvecākiem… Tā viņš ir ieprogrammēts, un, kā datorā nospiežot taustiņu «delete», alkas pēc mīlestības no viņa robotatmiņas izdzēst vairs nevar. Visskumjākais, ka viņa veidotāji necentās aizdomāties par to, ka robotzēns nevarēs aizmirst par savām ciešanām nomirstot, jo mirt arī ir tikai cilvēku priekšrocība. Viņš nolemts mūžīgām mocībām…
Un kas zina, varbūt drīz pienāks brīdis, kad arī vecos Virzas «Straumēnus» neviens vairs nesapratīs. Grāmata šķitīs kā nesaprotams stāsts par pirmatnējiem cilvēkiem, kas (jocīgie!) dzīvo tādā saskaņā ar dabu. Kāda saskaņa? Kāpēc jābūt saskaņai? Galu galā cilvēks ir visa valdnieks. Viņš valda pār visu – ceļ un posta, kur vēlas. Nosaka, cik un kuriem dzīvniekiem dzīvot vai mirt. Un vai tur kāds brīnums, ka kāds arī iedomājas, ka var noteikt, kuram atļaus dzīvot. Kaut kā pārāk nepārprotami šķiet – cilvēks uzņēmies Dieva pilnvaras. Ikdienā jau to nejūt. Ikdienā dzīvo – steigā un daudzos darbos. Bet ja uz brīdi apstājas un padomā? Ja padomā, paliek skumji, jo šķiet, ka tiešām var arī pienākt tāds brīdis kā «Mākslīgajā intelektā», kad cilvēks pamazām sagrāvis visu sev apkārt, īsti neatstājot vietu uz zemes pat sev pašam.
