Ja cilvēkam ir grūti dzīvot, iespējams, pienācis īstais brīdis sākt iedziļināties relativitātes jēdzienā.
Ja cilvēkam ir grūti dzīvot, iespējams, pienācis īstais brīdis sākt iedziļināties relativitātes jēdzienā. Šķiet, Jelgavā nevajadzētu būt problēmām ar tā studēšanu – iemeslu cik uziet. Ilgus laikus visai relatīva lieta bija STU parādsaistības Pasaules Bankai, kuras Dome un uzņēmums centās segt, no siltumpatērētājiem pieprasot konkrētu maksu par patērēto siltumenerģiju un silto ūdeni. Patiesi relativitātes simboli ir bijuši un vēl turpina būt pilsētas centru izdaiļojošie «kurjatņiki», kuru vietā, cerams, nākamgad sliesies kaut kas jēdzīgāks. Relativitāti jelgavnieki, it īpaši tie, kas brauc ar auto, noteikti var izprast, arī cenšoties tikt uz otro Lielupes krastu. Tilts pār upi šovasar tiek rekonstruēts. Un vispār, lai kļūtu par Einšteinu, nav ko aizrauties ar teorijas apguvi, pietiek ar to, ka dzīvojat Jelgavā, kur tiltu neremontē ar gaismas ātrumu.
Pirmdien ir 15. oktobris – termiņš, kad saskaņā ar tilta rekonstrukciju veicošās firmas «Viadukts» direktora V.Sankauskas parakstīto Lielupes tilta rekonstrukcijas darbu veikšanas kalendāro grafiku, kas ir «Ziņu» rīcībā, būtu jāatver abas tilta puses, autobraucējiem ļaujot izmantot veselas četras satiksmes joslas. Saskaņā ar iepriekšminēto grafiku līdz 15. oktobrim būtu pilnībā jāpabeidz gan asfaltbetona seguma ierīkošana (protams, visam tiltam), kā arī pieeju rekonstrukcija. Pēc 15. oktobra vajadzētu dažās dienās demontēt būvlaukumu un – aidā – tilts varētu stāvēt bez bēdu vēl kādus pāris gadu desmitus. Bet šoreiz diemžēl nebūs tā.
Pirmdien, 15. oktobrī, solīts atklāt satiksmi pār Lielupes tiltu tikai pa vienu joslu tādā pašā režīmā, kā tas līdz šim noticis pa pontonu tiltu. Provizoriskais tilta visu četru joslu atklāšanas datums varētu būt 15. novembris, lai uz 18. novembra svētkiem pilsētas iedzīvotāji un viesi varētu ērti sasniegt centru pār jaunrekonstruēto tiltu. Skaidrs, ka šāda mēneša kavēšanās nav prieka vēsts tiem «padsmit» tūkstošiem jelgavnieku, kas ik dienas dodas uz darbu Rīgā. Tas nozīmē, ka vēl mēnesi viņiem uz galvaspilsētu vajadzēs braukt pa apkārtceļu. Tas prasa vairāk degvielas, vairāk naudas, laika un viņu neizsmeļamās pacietības. Kurš gan teiks Domei paldies?
Kā liecina dažubrīd visai satraucošie piedzīvojumi ar Lielupes tilta rekonstrukciju, lētākais ne vienmēr ir tas labākais. Un ne vienmēr atmaksājas taupība, jo skopais, kā zināms, laiku pa laikam mēdz maksāt divreiz. Šķiet, to bija grūti saprast iepriekšējai Domei, izvēloties Lielupes tilta rekonstrukcijas darbu veicējus. Tas, ka pāris reižu paslīkušais pontonu tilts nebija labākais risinājums, nu ir pilnīgi skaidrs. Bija nepieciešams drošs pagaidu tilts. Tad nebūtu vajadzības peldināt mašīnas nedz pēc Jāņiem, nedz arī aizvadītās ceturtdienas vakarā.
Otrs, ne mazāk svarīgs jautājums ir neapmierinošā darba drošība Lielupes tilta rekonstrukcijas laikā. Tikai ļoti laimīgas sagadīšanās dēļ, iekrītot upē celtnim, nebija bojāgājušo. Nerunājot nemaz par to, kas būtu noticis, ja šis celtnis būtu kritis uz pontonu tilta pusi, pār kuru rit dzīva satiksme, arī ar pasažieru pārpildītajiem satiksmes autobusiem. To nevar nosaukt citādi, kā par tilta rekonstrukcijas darbu veicēju un arī Jelgavas Domes «cūceni». Vēl mazliet, un attieksme pret darba drošību Lielupes tilta rekonstrukcijā būtu līdzvērtīga tai bēdīgi slavenajā notikumā Talsos. Un kāda jēga kaut kādai taupībai, ja bojā iet cilvēki vai kāds paliek invalīds uz mūžu?
Iepazīstoties ar pašvaldību konkursu rīkošanas tradīcijām Rietumeiropā, var secināt, ka tur tikpat kā nekad par labāko netiek atzīts lētākais piedāvājums, jo, kā labi zinām, preces un pakalpojumi maksā tik, cik tie maksā, un, atsakoties no nelielas piemaksas par kvalitāti, konkursa rīkotājs riskē iegādāties «kaķi maisā».
Runājot par abu tiltu rekonstrukciju, Domes administrācijai būtu jāsāk laikus domāt arī par to izskatu. Lai arī sīkākie tilta apdares darbi, visticamāk, tiks veikti tikai nākamā gada pavasarī, nav skaidrs, kāds liktenis sagaida, piemēram, abus, pēc Domes izpilddirektora Gunāra Kurloviča teiktā, 16 tūkstošus latu vērtos tilta sargus, kurus Domes Estētikas komisija ļoti saprātīgi nav atzinusi par gana labiem. Der piebilst, «Ziņu» aptaujātie eksperti izteica viedokli, ka šādu divu skulptūru cena svārstās ap 5 līdz 6 tūkstošiem latu. Tilti ir ļoti nozīmīgi vaibsti Jelgavas sejā, un par to būtu stingri jāpadomā, jo pašreiz, iebraucot pilsētā no Rīgas puses un skatot RAF mikrorajona nepabeigtās un brikšņos ieaugušās «daudzstāvenes», svešam cilvēkam par Jelgavu nekāds spožais iespaids nerodas.
Un, ja estētikas speciālisti reiz ir ķērušies pie tiltiem, tad nevajadzētu aizmirst arī līdzās sērīgi stāvošo Svētās Trīsvienības baznīcas torni, protams, neatdodot to «par sviestmaizi». Domājams, nebūtu slikti tornim piesaistīt kādu ārvalstu investoru, kuram pietiktu gribas un līdzekļu atjaunot gan šo kultūrvēsturisko pieminekli, gan sakopt tam piegulošo teritoriju.
Cerams, ka Lielupes tilta rekonstrukcija ļaus šā Domes sasaukuma deputātiem mācīties no priekšgājēju kļūdām, un, iespējams, nākamreiz domnieki vismaz divreiz padomās, pirms mēģinās izvēlēties starp cenu un kvalitāti. Piemēram, par iepriekšējo domnieku izšķiršanos par labu lētākajam piedāvājumam nu mēnesi maksās jelgavnieki, uz Rīgu un Pārlielupi braucot pa apvedceļu. Tātad, vienalga, ja arī Dome par kaut ko it kā samaksā mazāk, pārējo piemaksā jelgavnieki un taupībai galu galā nav jēgas. Šādai praksei nevajadzētu kļūt par normu, jo maciņš ir plāns ne tikai Jelgavas Domei, bet arī lielai daļai pilsētas iedzīvotāju, kas jau tā zināmā mērā ir padarīti par ķīlniekiem STU maksātnespējas dēļ. Pienācis laiks noņemt Jelgavai «slīcināmo kaķēnu» pilsētas statusu.
