No Zaļā punkta plāniem izriet, ka Jelgavā dalīti atkritumus varētu sākt vākt ne agrāk kā 2006. gadā.
No Zaļā punkta plāniem izriet, ka Jelgavā dalīti atkritumus varētu sākt vākt ne agrāk kā 2006. gadā. Kā rakstīts 2003. gada plānos, Jelgavas iedzīvotājiem vēl šajā laikā nebūs pieejama dalīta atkritumu vākšana. Jādomā gan, ka cilvēki tomēr ir pamanījuši, ka vairākos pilsētas pagalmos jau dažus gadus izvietoti atsevišķi konteineri stiklam un papīram. Vai tas ir tikai acu māns, vai arī patiesi Jelgavā atkritumi tiek šķiroti?
Sākums pirms pieciem gadiem
Jelgavā ar atkritumu savākšanu nodarbojas SIA «KULK», kas jau 1995. gadā izstrādāja sadzīves atkritumu dalītas vākšanas projektu. Direktors Gunārs Bubulis stāsta, ka smalki pētīts, kādi ir atkritumi un cik daudz to ir, kurus no tiem var otrreiz pārstrādāt. «Pēc tam daudzstāvu māju pagalmos, kur iedzīvotāju blīvums ir lielāks, izvietojām atsevišķus konteinerus, kas domāti stiklam un papīram. Protams, sākumā bija problēmas, jo konteineri šādām vajadzībām bija pielāgoti, tāpēc tos viegli varēja uzlauzt, un, piemēram, «bomži» savām vajadzībām savāca jau atšķirotas pudeles. Protams, ka viņiem tās bija izdevīgāk paņemt vietā, kur tās jau koncentrēti samestas. Viņi rakās arī papīru konteineros. Sākumā cilvēki neizprata lietas nopietnību un meta attiecīgajos konteineros tam neparedzētus atkritumus. Vēl tagad saskaramies ar šādām nejēdzībām, bet tā ir iedzīvotāju audzināšana, un uz ātriem panākumiem cerēt nevar.»
KULK ar eksperimentu nepelna
Katra uzņēmuma darbības pamatā ir ekonomisks aprēķins – neviena firma neuzņemsies veikt uzdevumu, kas rada vienus vienīgus zaudējumus. G.Bubulis atzīst, ka šķiroto atkritumu vākšana neapšaubāmi nav bizness un ir jāsaprot, tas maksā dārgāk: «Mēs to uzņēmāmies firmas prestiža dēļ – iedzīvotājiem ir jāpiedāvā arvien kvalitatīvāki pakalpojumi.»
Atkritumu saimniecības nozares vadītājs Alvils Grīnfelds skaidro, ka joprojām Jelgavā ir izvietoti 22 konteineri, kas paredzēti šķiroto atkritumu vākšanai: «Patlaban pagalmos vācam tikai stiklu un papīru – tam varam atrast noietu firmās, kas nodarbojas atkritumu otrreizējo pārstrādi. Tuvākajā laikā neplānojam konteineru skaitu palielināt, jo tas nav finansiāli izdevīgi.»
Eiropas valstīs ir izveidota cenu politika, kas veicina iedzīvotājus šķirot atkritumus, – par kopā samestiem atkritumiem jāmaksā vairāk nekā par šķirotiem. G.Bubulis atzīst, ka tas ir visatklātākais rekets: «Piemēram, firma aprēķina, cik maksā pārstrāde, uzliek savu cenu, bet par parasto atkritumu savākšanu liek maksāt vēl nedaudz vairāk.»
Padomju laikos līdzīga sistēma darbojās arī mūsu valstī – iztukšota stikla pudele maksāja pietiekami dārgi, lai cilvēkam būtu izdevīgi to nodot. Arī dažādas citas preces pērkot, nereti prasīja iepriekšējās preces neizlietoto iepakojumu vai nolietoto preci.
Latvijā iedzīvotāju apņemšanos sašķobīja fakts, ka it kā jau cilvēks tiek audzināts šķirot atkritumus, bet patiesībā vēlāk tik un tā viss nonāk vienā poligonā. G.Bubulis uzsver, ka viņa uzņēmums nav mānījis iedzīvotājus: «Mēs nekad neesam atšķirotus atkritumus izgāzuši Brakšķos – tā būtu necieņa pret cilvēku. Ja arī uzreiz neizdodas stiklu vai papīru pārdot, mēs to novietojam vienkopus un gaidām izdevīgu brīdi. Ļoti rets izņēmums var būt tad, ja iedzīvotāji tiešām stiklam paredzētā konteinerā ir sametuši visu iespējamo un izšķirot to praktiski vairs nav iespējams.»
Piemēram, patlaban Brakšķos ir atsevišķi novietots ap 30 tonnu stikla lausku, kas gaida savu pārdošanas brīdi.
Vāc arī akumulatorus un lampas
SIA «KULK» Jelgavā Uzvaras ielā 8 atrodas otrreizējo pārstrādājamo vielu iepirkšanas punkts, kur no iedzīvotājiem pieņem izlietotus akumulatorus, dienas gaismas lampas un atsevišķus plastmasas priekšmetus. Dienas gaismas lampas koncentrēti tiek vāktas no skolām, kur tās daudz izmanto.
Jelgava soli priekšā citiem
G.Bubulis ir pārliecināts – ja Latvijā attīstīsies otrreizējo izejvielu pārstrāde, jelgavnieki noteikti varēs krietni ātrāk ieviest šo kārtību nekā citviet: «Mēs jau tagad veidojam sava uzņēmuma seju. Ar atkritumu šķirošanu sākām nodarboties vieni no pirmajiem Latvijā, un tas ir labs treniņš. Mēs mācāmies – sekojam līdzi ekonomikas attīstībai, ik pa gadiem pētām atkritumu sastāvu, mums ir uzskaite, ko un cik daudz izmet iedzīvotājs. Tas ir nopietns darbs, kas mums ļaus ātri pielāgoties jebkādām izmaiņām. Taču, manuprāt, tas nenotiks ātri, jo cilvēki vienkārši nav gatavi maksāt vairāk par dalītu atkritumu vākšanu – mūsu valstī iedzīvotājam ir citas prioritātes. Viņu vairāk satrauc pusdienas, nevis ekoloģiski tīra vide. Un, kamēr tas nemainīsies, ir pāragri runāt par ko citu.»
