Zivs mēdz pūt ne tikai no galvas, bet reizēm arī no astes. Turklāt, ja aste jau ir iepuvusi, bet galva nav un nemaz netaisās, tad aste drīzāk mēģinās tikt no šādas galvas vaļā.
Zivs mēdz pūt ne tikai no galvas, bet reizēm arī no astes. Turklāt, ja aste jau ir iepuvusi, bet galva nav un nemaz netaisās, tad aste drīzāk mēģinās tikt no šādas galvas vaļā. Tā īsumā varētu raksturot pašreizējo situāciju Latvijā, kuru pirmdienas vakarā ir satricinājusi kārtējā ciniskā slepkavība. Pēc spirta rūpnieka Daiņa Peimaņa un VID Ludzas nodaļas vadītāja Vjačeslava Liscova slepkavības nu noziedznieki dzīvību izdzēsuši arī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājam Jānim Laukrozem.
Pirmo reizi neatkarību atguvušās Latvijas vēsturē pret tiesnesi pavērstais ierocis un arī nozieguma aukstasinīgais izdarīšanas veids, uz tiesnesi raidot vairākus šāvienus no paštaisīta automātiskā ieroča īsi pēc sešiem vakarā pašā Rīgas centrā, Lāčplēša ielā, vedina domāt par iekšlietu sistēmas nespēju cīnīties ar organizēto noziedzību un valsts nespēju garantēt elementāru drošību tās pilsoņiem.
Šķiet, tikai izskatot nogalinātā J.Laukrozes pēdējā laikā izskatītās lietas, kļūst skaidrs, ka viena no policijas versijām par iespējamo noziedznieka kļūdu, izvēloties slepkavības objektu, ir vairāk nekā apšaubāma. J.Laukrozes kolēģi vienbalsīgi slepkavību saista tikai ar profesionālo darbību. Un kā gan citādi, ja viņa vadībā izskatītas tādas skaļi izskanējušas lietas kā krimināllieta pret narkotiku kontrabandā apsūdzētajiem Latvijas Modeļu asociācijas vadītāju Dairu Silavu un Rolandu Prīvertu, terorismā apsūdzētajiem Krievijas nacionālboļševikiem un tuvākajā laikā bija paredzēts izskatīt krimināllietu pret krāpšanā apsūdzēto uzņēmēju Armandu Stendzenieku.
Saraksts ir vairāk nekā iespaidīgs, un droši vien, sīki izpētot visas nogalinātā tiesneša pēdējos gados izskatītās lietas vai arī tās, kuras viņš bija iecerējis izskatīt, var atrast ne vienu vien pavedienu, kas var aizvest pie nozieguma atšķetināšanas, ko premjers Andris Bērziņš jau paspējis nodēvēt par Iekšlietu ministrijas goda lietu, sakot, ka šis noziegums ir jāatklāj tuvāko divu mēnešu laikā.
Premjeram šajā ziņā var piekrist, jo neatklātas joprojām ir gan D.Peimaņa, gan V.Liscova slepkavības, kas, domājams, tikai vēl vairāk sāk iedrošināt noziedzniekus uz domām par jauniem asiņainiem noziegumiem. No vienas puses, it kā nevar teikt, ka Iekšlietu ministrijas darbs būtu vērtējams tikai neapmierinoši (to atzīst arī A.Bērziņš, norādot uz notikušā saistību ar iekšlietu struktūru aktivitātēm noziedzības apkarošanā, citādi šāds gadījums nemaz nebūtu noticis), taču nu Iekšlietu ministrijai ir pienācis pēdējais laiks sākt gādāt par to, kā nosargāt vienu no valsts varas pīlāriem – tiesas.
Protams, ne mazsvarīgs ir arī psiholoģiskais moments: sabiedrība gaida šo brutālo slepkavību atklāšanu, un pēc daudzajiem mēnešiem, kuru laikā šie noziegumi netika atklāti, tajā rodas neomulība un nedrošība, kas, protams, nevairo uzticību valsts spējām, nodrošināt iekšējo drošību. Tā, starp citu, ir svarīgāka par ārējo, jo var jau Latvija stāties nezin kādās militārās aliansēs, tikai – kāds būs no tā labums, valstī saimniekos noziedznieki, nesodīti veicot vienu slepkavību pēc otras.
Tāpēc varbūt pašlaik ir sasniegta stadija, kad sekmēm šo slepkavību atklāšanā būtu jānosaka tas, vai augstākajām Iekšlietu ministrijas amatpersonām ar ministru Mareku Segliņu priekšgalā nevajadzētu atvadīties no saviem amatiem ilgstošas neveiksmīgas slepkavību izmeklēšanas gadījumā. Šādu lietu izmeklēšana nedrīkst beigties bez rezultātiem, pretējā gadījumā iekšlietu struktūru vadībā jānāk strādāt cilvēkiem, kas ir spējīgi nodrošināt rezultātus.
Ja par iekšlietu struktūru attīstību un darbaspēju pieaugumu pagaidām vēl nav tā īsti skaidrs, tad nekādas šaubas neizraisa noziedznieku nekaunības pieaugums. J.Laukrozes slepkavība nav izdarīta no krūmiem, kā tas bija D.Peimaņa slepkavības gadījumā, un atšķirībā no V.Liscova slepkavības Ludzā šī ir notikusi Rīgas centrā dienas laikā.
Kas būs nākamais solis, ko atļausies noziedznieki un no kādām aprindām būs nākamais upuris – šādus jautājumus, kopš zinām par J.Laukrozes slepkavību, sev ir uzdevis ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, domājot par savu un tuvinieku drošību. Iekšlietu ministrijai ir jāsniedz pārliecinoša atbilde uz šo sabiedrības skaļi neizteikto jautājumu. Un vislabākā būs reāli panākumi iepriekšminēto slepkavību atšķetināšanā, nevis noziedznieku radīti iemesli jauniem jautājumiem.
