Šādi tiek apzīmēti ne tikai apdullinoši pulverīši, bet arī nātrija hlorīds, kas vienkāršības labad tiek dēvēts par sāli.
Šādi tiek apzīmēti ne tikai apdullinoši pulverīši, bet arī nātrija hlorīds, kas vienkāršības labad tiek dēvēts par sāli. Nu kurš gardēdis gan nezina, ka, neskaitot specifiskos garšvielu maisījumus, sāls ir viena no galvenajām labas un izteiktas garšas atslēgām (par tā veselīgumu uzturzinātņu speciālistu domas gan mēdz dalīties). Atturēšanās no tā jaunu atklājumu un labākas veselības cerību vārdā nav vieglāka kā, piemēram, iztikšana bez ikdienišķās nikotīna devas smēķētājiem. Tomēr jau vairāku gadu desmitu garumā tiek lauzti šķēpi, aizstāvot viedokļus par sāls nepieciešamību un kaitīgumu.
Negatīvo atsauksmju netrūkst – sāls lietošana teorētiski var novest līdz paaugstinātam arteriālajam asinsspiedienam (hipertensijai), sirdskaitēm un pat pāragras nāves. ASV Nacionālā sirds, plaušu un asins slimību institūta mediķi nenoliedz, ka hipertensija ir samērā bieži sastopams nāves cēlonis dažāda vecuma cilvēkiem, bet kopumā sirds slimības Amerikas Savienotajās Valstīs ir galvenais mirstības iemesls. Kā atzīst Viskonsinas Medicīnas koledžas hipertensionists Klarenss Grims, pusei no pacientiem, kuriem konstatēta aknu dialīze, ir paaugstināts asinsspiediens, kā cēlonis, visticamāk, ir tieši sāls. Šim viedoklim piebalso grāmatā «Get the Salt Out!» (Aizvāc sāli!) publicētā tēze par to, ka «no galda sāls vajadzētu vispār izvairīties, jo tas ir bīstams cilvēka veselībai». Tēzes izskaidrošana veikta ar zinātniski sarežģītiem apgalvojumiem. Brīnums, kā vēl nevienā valstī nav pieņemta rezolūcija par «kaitīgā un nāvējošā» sāls aizliegšanu!
Nav pārsteidzoši, ka liela daļa veselības speciālistu – mediķi, pētnieki un citi – tomēr joprojām pilnībā nepieņem nevienu no iepriekšminētajiem argumentiem, kas it kā pamato vajadzību līdz minimumam samazināt sāls patēriņu (vai pat atteikties no tā), jo tie šķiet nepārliecinoši. Šī zinātnieku daļa deklarē – nav nepieciešamības uztraukties par sāls patēriņu un to samazināt (kas lielākajai daļai cilvēku nešaubīgi sagādātu grūtības), izņemot, ja cilvēks sirgst ar hipertensiju vai arī pret sāli ir paaugstināta jutība (alerģija). Lai kādi būtu mīnusi, nav noliedzams, ka sāls ir veselībai nepieciešams minerāls, kura nozīme apcerēta jau kopš seniem laikiem. Piemēram, leģenda vēsta, ka sāls senos laikos bijis labklājības (visās tās formās) simbols, un angļu valodas vārds «salary» (alga) radies tieši no «salt» (sāls).
Tiek uzskatīts, ka bez nātrija, ko cilvēkam dod galvenokārt sāls, drīz vien sāktos muskuļu krampji, un tā trūkums pēc zināma laika varētu izraisīt nāvi. Citiem vārdiem sakot, cilvēka ķermenī nātrijs ir vienīgais jons, kas piesaista elektronus, nodrošina elektrolītu un šķidrumu līdzsvaru.
Austrāliešu zinātnieks Dereks Dentons savā grāmatā «Sāls bads» rakstījis, ka savulaik Holandē bijis sevišķi bargs soda veids kriminālnoziedzniekiem – viņi tika turēti uz specifiskas diētas, barībai saņemot tikai ūdeni un maizi, kuras sastāvā nebija sāls. Norobežojoties no birokrātu spriedelējumiem par ieslodzīto tiesībām, cita starpā jāatzīst, ka tas piedevām ir arī savdabīgs līdzekļu taupīšanas veids.
Arī šajos platuma grādos dzirdēta viedokļu sadursme par sāls daudzumu, kādu ikdienā būtu nepieciešams patērēt, un kritiskajām robežām, kuras nekādā gadījumā nevajadzētu pārkāpt. Vienā no globālā datortīkla portāliem lasāma šāda frāze: «..varam derēt, ka jūs piekritīsiet, ka strīds par šo tēmu (sāls kaitīgumu vai nekaitīgumu – A.J.) ir viena no visfascinējošākajām un argumentiem bagātākajām zinātnes ķildām.»
Šķiet, ka šīs frāzes autoriem taisnība. Bet, kamēr neviena no abām strīdus pusēm savus apgalvojumus nav pamatojusi ar pilnīgi neapstrīdamiem pierādījumiem, dzīvē tikmēr būs jāievēro princips – nekas nav kaitīgs, ja nav pārmērīgs.
