Domes deputātiem gan laba dzīve – «atšļūkt» pāris reižu nedēļā uz Domi, saņemt savu naudiņu, divreiz mēnesī ceturtdienu rītos pacilāt roku, un, re, jau pienācis laiks gatavoties nākamajām vēlēšanām, lai visu sāktu no jauna.
Domes deputātiem gan laba dzīve – «atšļūkt» pāris reižu nedēļā uz Domi, saņemt savu naudiņu, divreiz mēnesī ceturtdienu rītos pacilāt roku, un, re, jau pienācis laiks gatavoties nākamajām vēlēšanām, lai visu sāktu no jauna. Bet atbildības nekādas: par deputātu kļūdām (ja kas) maksā iedzīvotāji. Tieši tā iznācis arī ar nepamatotajiem rēķiniem par siltumenerģiju vairāku gadu garumā, kurus lielākā daļa Jelgavas siltumpatērētāju ir maksājusi nekurnot. Tiesvedība starp maksātnespējīgo Jelgavas STU un Jelgavas Cukurfabriku ir loģisks iepriekšējo Domes sasaukumu totālas bezatbildības rezultāts, par kuru ir samaksājuši siltumpatērētāji. Un samaksājuši daudz – vairāk nekā 1 miljonu latu.
Tiesvedības fabula īsumā ir šāda. Pārlielupē STU jau kopš 1994. gada iepērk siltumenerģiju no Jelgavas Cukurfabrikas, šo gadu laikā STU ar cukura ražotāju noslēdzis vairākus līgumus par siltumenerģijas piegādi, taču siltumenerģijas tarifi sešu gadu laikā nekad nav apstiprināti nedz Energoapgādes regulēšanas padomē (ERP), nedz arī Jelgavas Domē.
Enerģētikas likumā, kas stājās spēkā 1998. gada 6. oktobrī, tika paredzēts, ka siltumenerģijas tarifi ir apstiprināmi ERP vai pašvaldībā. Tas netika izdarīts. STU, izvērtējot, ka no 1994. līdz 2001. gadam no cukurfabrikas iepirkts siltums vidēji par 12,70 latiem par gigakaloriju (ņemot vērā sodanaudas), kas pretēji likumdošanas prasībām nav apstiprināts tarifs, konstatēja , ka tā apstiprināšanas gadījumā tarifs būtu bijis 9 lati par gigakaloriju. Tādējādi STU uzskatīja, ka par siltumu cukurfabrikai pārmaksāti 3,70 lati par katru saņemto gigakaloriju (ņemot vērā soda naudas), kas kopsummā ir 1,28 miljonus latu. Summa, kuru, protams, nav izdevis neviens cits, kā visos iespējamajos veidos slauktie Jelgavas siltumpatērētāji.
Tā kā viena no Jelgavas Cukurfabrikas darbības sfērām ir siltuma ražošana, tad tai nevarēja būt nezināmas šīs likumdošanas normas, kas reglamentē siltuma ražošanu. Un Domes deputāts un vienlaicīgi arī Jelgavas Cukurfabrikas ģenerāldirektors Harijs Veģeris to nevarēja nezināt, taču viņš, protams, neprotestēja pret to, ka viņa vadītajā uzņēmumā ieplūst arī kāds lieks lats. Vai, pareizāk sakot, daži lati.
Rezultāts ir tāds, kāds ir. Nekur neapstiprinot STU pārdodamās siltumenerģijas tarifu, Jelgavas Cukurfabrika paguvusi ne slikti iedzīvoties no siltumpatērētāju maksājumiem, kas sakarā ar tarifa neapstiprināšanu, domājams, bija lielāki nekā tad, ja tarifs būtu apstiprināts likumā noteiktajā kārtībā.
Pagaidām tiesas sēde ir atlikta līdz 17. decembrim, tiesa ir iepazīstināta ar STU kreditoru komitejas 28. septembra lēmumu, lūdzot atlikt lietas izskatīšanu, jo ir uzsāktas sarunas par iespējamo mierizlīgumu. Visdīvainākais – saskaņā ar «Ziņu» rīcībā esošo 28. septembra STU kreditoru komitejas sēdes protokola kopiju no 4. punkta var secināt, ka iniciatīvu uz mierizlīguma sarunu sākšanu ir izrādījusi tieši Jelgavas Dome. Par ko var spriest no Domes pārstāvja zvērināta advokāta Ilmāra Krūma ziņojuma par STU tiesvedību pret a/s «Jelgavas Cukurfabrika». Tajā ir visai amizanta rindkopa, ka šīs tiesvedības rezultātā: «a/s «Jelgavas Cukurfabrika» varētu tikt nostādīta uz bankrota robežas. Tā kā a/s «Jelgavas Cukurfabrika» ir lielākais nodokļu maksātājs un darba devējs Jelgavā, tad šā uzņēmuma bankrots radītu atgriezenisko saiti, kas ekonomiski ietekmētu MJP a/s «Jelgavas Siltumtīklu uzņēmums». Tādēļ būtu lietderīgi veidot darba grupu ar Jelgavas Domes, a/s «Jelgavas Cukurfabrika» un MJP a/s «Jelgavas Siltumtīklu uzņēmums» pārstāvju piedalīšanos, kas varētu izvērtēt radušos situāciju un vienoties par izlīgumu.»
Pārāk daudz jautājumu. Pirmkārt, izlasot šo ziņojumu, rodas priekšstats, ka tā autori neapjauš jēdziena «bankrots» nozīmi. Nav ne mazākā pamata runāt par uzņēmuma bankrotu, ja tam ir vairāk nekā 10 miljonu latu apgrozījums un pret to tiesā iesniegta prasība par 1,28 miljoniem latu. Tas ir pilnīgs blefs! Otrkārt, nav saprotams, par kādu atgriezenisko saiti tiek runāts. Vai ar to būtu jāsaprot kārtējie draudi atslēgt siltumu Pārlielupes siltumpatērētājiem? Treškārt, un tas šajā lietā ir interesantākais jautājums – kam būtu lietderīgi veidot darba grupu, lai sāktu sarunas par mierizlīgumu? Maksātnespējīgajam STU, kura lielākais kreditors ir Dome, tas noteikti nebūtu izdevīgi. Izdevīgi tikai Jelgavas Cukurfabrikai, kuras vadītājs H.Veģeris, atrazdamies Domes pozīcijā, kas, kā to liecina minētais STU kreditoru komitejas protokols, ir ierosinājusi darba grupas izveidi mierizlīguma sākšanai, ir tiešā interešu konfliktā. Un diez vai to var saukt par Domes atbalstu uzņēmējdarbībai. Kāpēc tādā gadījumā tiek atbalstīta tieši Jelgavas Cukurfabrika, nevis 50 citu SIA, kurās kopā ir vairāk darbinieku nekā cukurfabrikā un kuru finansiālais stāvoklis nav ne tuvu tik labs kā H.Veģera vadītajam uzņēmumam.
Domes izpilddirektors Gunārs Kurlovičs Domes iniciatīvu skaidro ar to, ka STU prasības apmierināšanas gadījumā Jelgavas Cukurfabrika šo prasību vērstu pret Jelgavas Domi, kas savulaik pretēji likuma prasībām nav apstiprinājusi siltumenerģijas tarifu, par kādu Cukurfabrika pārdevusi siltumu STU. Un tad Domei vajadzēšot šo summu maksāt Cukurfabrikai no pilsētas budžeta, kura lielāko daļu veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Sak, cik garš, tik plats. Runājot par iepriekšējos Domes deputātu sasaukumu bezatbildību, G.Kurlovičs atzīst, ka par kļūdām ir jāmaksā un šajā gadījumā arī vēlētājiem, kas nobalsoja par tik «kompetentiem» deputātiem. Ar lielu nožēlu tam zināmā mērā var piekrist, tomēr, izvērtējot iepriekšējo deputātu sasaukuma darbību, savs vārds būtu sakāms arī tiesībsargājošajām instancēm, kurām nu paveras ārkārtīgi plašs darba lauks.
Vēlreiz atgriežoties pie jautājuma, kam ir izdevīgs mierizlīgums, var droši sacīt, ka tas ir ārkārtīgi neizdevīgs Centra partijai «Latvijas Zemnieku savienība» (CPLZS), kuras finansiālo atbalstītāju vidū ir arī Jelgavas Cukurfabrika. Ne jau par šā uzņēmuma bankrotu uztraucas «zemsavieši», bet gan par to, ka gadu pirms Saeimas vēlēšanām, kuru rezultāts, var teikt, ir CPLZS «dzīvības un nāves» jautājums, vienam no atbalstītajiem var nedaudz apsīkt nauda. Turklāt nav «atpelnīta» droši vien arī iepriekšējā. Jāatdod arī kredīti Latvijas Unibankai, kuras Jelgavas filiāles pārvaldnieks līdz vēlēšanām bija Andris Rāviņš. Siltumpatērētāji kārtējo reizi pacietīsies, jo viņi, vienalga, jau ir samaksājuši – gan par siltumu, gan iedzīvotāju ienākuma nodokli. Vēlētāju kļūdas tiešām ir vissāpīgākās.
