Pēc Zemkopības ministrijas datiem, 1990. gadā Latvijā bija vairāk nekā pusmiljons slaucamo govju, taču, tūkstošgadēm mijoties, būs labi ja divsimt tūkstošu.
Pēc Zemkopības ministrijas datiem, 1990. gadā Latvijā bija vairāk nekā pusmiljons slaucamo govju, taču, tūkstošgadēm mijoties, būs labi ja divsimt tūkstošu. Turklāt vairāk nekā 75% govju tiek turēts ne jau perspektīvās lielfermās, bet kūtiņās pa vienai un divām.
12. septembra pusdienlaikā autoostā neviļus sāku ieklausīties divu lauku sievu sarunā par govju laišanu ganībās. Tobrīd man pašam uz mēles bija nejēdzīgā pasaules nabagu atmaksa bagātajiem, ticību naids, draudošais bioterorisms, bet, lūk, divas sievas, cienīgi kāpjot autobusā, runā pavisam ko citu. Es nedomāju gan, ka viņas avīzes nelasītu vai neskatītos ziņas, bet, šķiet, ka šī saruna par piena lietām sievas (un arī mani) nomierināja.
Visdrīzāk minētās kundzes nepārstāvēja agrobiznesu, bet gan vecas lauku mājas, kur vienīgā govs ir kā ģimenes loceklis, un, uz to skatoties, vēstulēs radiem citā Latvijas pusē tiek jautāts: «Kā iet pašiem, kā lopiem?»
Taču šoruden likās, ka govju ir vairāk. Kur gan tās būtu klāt radušās? Atbilde ir vienkārša – siltais oktobris ar bagātīgo atālu ļauj tās turēt pļavā cauru dienu. Katra tāda ganībās piesieta gotiņa ir ilgāk apskatāma, un tā arī rodas viņu lielā daudzuma iespaids. Svaigs, no slimību mikrobiem tīrs gaiss, nav jātērē siens, ietaupās biešu graizījumi, no kuriem piens gan kļūst skābāks. Laucinieki slavē tādu oktobri, lai gan piebilst, ka senāk ir gadījies, ka govis laukā ir turētas arī līdz decembrim
Kādam lietuviešu dzejniekam ir rindas par to, ka ne jau govs stāv piesieta pļavā, bet zemeslode ir piesieta pie tās. Un, kamēr mūsu govis tā mierīgi ganās, šķiet, nav iemesla bažām, ka ar zemeslodi kaut kas pagalam nejēdzīgs varētu notikt.
