Nu vairs nav pilnīgi nekādu ilūziju par to, ka ir sākusies priekšvēlēšanu kampaņa.
Nu vairs nav pilnīgi nekādu ilūziju par to, ka ir sākusies priekšvēlēšanu kampaņa. Par to liecina ne tikai Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes aktivitātes un sestdien gaidāmais LSDSP kongress, kur izšķirsies partijas liktenis un turpmākā virzība, bet arī Centra partijas Latvijas Zemnieku savienības (CPLZS) paziņojums nākamā gada sākumā partijas kongresā lemt par vienota saraksta veidošanu ar Latvijas Zaļo partiju (LZP) uz 8. Saeimas vēlēšanām. Abu partiju kongresi notiks nākamā gada janvārī, un tad arī tās solās lemt par iespējamo kopāstartēšanu. Izskatās, ka partijas, kurām tā pašvakāk ar 5% barjeras pārvarēšanu, īpaši daudz nesaspringst partneru izvēlē. Politiķi ir gatavi iejukt vienalga kādā ķīselī – ka tikai tiek pie «siles», kas citādi pazīstama kā 8. Saeima.
Tomēr starp abām partijām pastāv zināma atšķirība. LZP pirms neilga laika bija gatava Rīgas Domē iesaistīties labējo partiju koalīcijā, bet CPLZS ietilpst to mazo partiju blokā, kas galvaspilsētas Domē atbalsta Gundaru Bojāru un apvienību «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā» («PCTVL»), kas netieši vedina domāt arī par CPLZS iespējamajiem finansētājiem no Austrumu puses. Visai zīmīga ir arī CPLZS tuvināšanās uz Krievijas naftas (un tātad arī uz Maskavas) pusi orientētajam Ventspils mēram Aivaram Lembergam, kas ne tik sen, viesojoties Jelgavā, mēģināja runāt par labējo partiju «boļševizāciju» un kreiso «labējismu». Skaidrs, ka strikta robeža starp labējo un kreiso partiju blokiem nav izdevīga Ventspils mēram un viņam līdzīgi domājošajiem – viņiem daudz tīkamāka būtu bezprincipu politiska «šļura», kas izdabātu tikai un vienīgi tās finansētāju vēlmēm. Un tomēr: LZP agri vai vēlu, bet iegūs pārstāvniecību Saeimā, savukārt par CPLZS to tik droši nevar teikt, tāpēc nevar nopietni uztvert A.Lemberga pareģojumus, ka LZP un CPLZS «kopā veiksmes gadījumā var savākt pat ap 15 balsīm». Šķiet, kaut kas tāds iespējams tikai tādā gadījumā, ja CPLZS priekšvēlēšanu kampaņā Ventspils iegrūstu pāris miljonu.
Viena politiskā apvienība ar pārstāvniecību Saeimā Latvijā jau ir – «PCTVL» –, kurai viedais Ventspils mērs, starp citu, nākamajā Saeimā prognozē veselas 20 vietas, pamatojot to ar «viskonsekventāko «jurkāniešu» politiku» pēdējos gados, un cilvēkiem patīkot konsekvence. Pārmest «PCTVL» konsekvences trūkumu tiešām nav pamata – «bitenieku» dzirnas maļ lēni, bet pamatīgi. Kaut vai beidzamais «PCTVL» ierosinājums – grozīt Saeimas, kā arī pašvaldību vēlēšanu likumus, svītrojot no tiem prasību deputāta kandidātiem iesniegt apliecinājumu par valsts valodas prasmi augstākajā pakāpē, ja tie nav beiguši skolas ar latviešu mācību valodu.
Vai tas būtu jāsaprot kā mājiens, ka latviešu valoda Latvijā drīz vispār nebūs vajadzīga? Varbūt «rubikjurkānieši» jau tuvākajos gados iecerējuši ierosināt referendumu par Latvijas atgriešanos NVS «klēpī»? Tā sāk izskatīties, tāpēc Latvijas vēlētājiem neatkarīgi no tautības jau laikus būtu jāsāk domāt nevis par to, kuram politiķim ir skaistāka frizūra vai solījumi, bet kādu un kur Latviju viņš vēlas redzēt tuvāko pāris gadu laikā. Jo var kārtējo reizi citēt uzrakstu uz kāda veca saules pulksteņa, ka ir jau vēlāks, nekā cilvēks domā.
Priecē, ka valdību veidojošās partijas ir vienojušās noraidīt šo pilnīgi nepieņemamo priekšlikumu, priecē, ka arī sociāldemokrāti ir izrādījuši izpratni par šo situāciju un LSDSP Saeimas frakcija neatbalstīs šo «bitenieku» nedēļu pirms sociāldemokrātu kongresa «piespēlēto» izaicinājumu. Var pilnībā piekrist LSDSP Saeimas frakcijas priekšsēdētājam Egilam Baldzēnam, ka «ar nepietiekamām valsts valodas zināšanām Saeimas deputāts nespēj sekot līdzi likumdošanas procesam, tātad arī pilnvērtīgi aizstāvēt savu vēlētāju intereses». Un kā šāds deputāts var nodarboties ar likumu izstrādi, kur bieži vien svarīgas ir tīri valodnieciskas nianses?
Visā iepriekšminētajā var atrast atbildes uz sakramentālo jautājumu – kam Latvijai Eiropas Savienība un NATO? Skaidrs, ka neviena no šīm starptautiskajām organizācijām nebūs panaceja mūsu valstij, taču tas būs glābiņš no aizvien augošās NVS ietekmes, kas nekādā ziņā nevar veicināt nedz Latvijas demokrātijas, nedz arī tautsaimniecības izaugsmi. Izšķirošais brīdis ir tuvu, un, ejot uz nākamajām vēlēšanām, vēlētājiem būtu jāatmet visas emocijas un ļoti pragmatiski no piedāvātā «ļaunuma» jāizvēlas mazākais. Pretējā gadījumā politiķi izdarīs izvēli vēlētāju vietā un kārtējo reizi būs par vēlu kaut ko pasākt. Lai tas nenotiktu, vēlētājiem ir skaidri jāatbild uz jautājumu, kas ir kas, un to viņu vietā neviens cits neizdarīs.
