Mēs visi nākam no bērnības, un nereti tā mūsu atmiņās dzīvo kā neaptumšotas laimes un brīnumu piepildījumu laiks.
Mēs visi nākam no bērnības, un nereti tā mūsu atmiņās dzīvo kā neaptumšotas laimes un brīnumu piepildījumu laiks. Nav meitenes, kas nebūtu lasījusi pasakas, spēlējusies ar lellēm un iztēlojusies sevi par «visskaistāko princesi»… Bērnība paiet, lelles tiek noliktas malā, un sapņi par princesi lielākoties izplēn kā dūmaka. Taču, izrādās, ka ir daži laimes izredzētie, kas joprojām spēlējas ar lellēm, kļūst par «princesēm» un «tauriņiem» un kuriem tuva un saprotama ir tieši bērnības radītā pasaule. Kā visās pasakās trīs reizes tiek sasistas plaukstas, un notiek brīnums – uz sarunu ierodas «īsta princese», Leļļu teātra aktrise, divu bērnu māmiņa Laila Kirmuška.
Kādas varētu būt svarīgākās leļļu teātra aktiera rakstura īpašības?
Leļļu teātra aktieris neatšķiras no dramatiskā teātra aktiera. Viņš ir tāds pats, plus vēl viņam jāprot absolūti viss: jānospēlē gan traģēdija, gan komēdija, jādzied, jābūt akrobātam, arī cirka aktierim – «jāiet» uz ideālā aktiera variantu… Tas nozīmē, ka nemitīgi jāmācās, ka nedrīksti sevi atlaist.
Atšķirībā no dramatiskā teātra aktiera leļļu teātra aktierim bieži vienas izrādes laikā jāspēlē vairākas lomas.
Jā, leļļu teātra aktierim nemitīgi «jālec» no vienas lomas otrā. Tas ir ne tikai treniņš, bet patiesībā arī bauda. Kā, piemēram, «Livingstounā» (L.Gundara luga pieaugušajiem – I.V.) man jāspēlē trīs sieviešu lomas vienlaicīgi. Jāņem viens tēls, otrs … nemitīgi jāmaina. Jāpārslēdzas no viena domāšanas veida uz citu un jāspēj izdarīt to gan garīgi, gan fiziski. Šajā izrādē mēs spēlējam gan ar lellēm, gan «dzīvajā» plānā.
Vai tev ir kāds režisors favorīts?
Man patīk strādāt ar dažādiem režisoriem. Patīk iepazīties ar šo cilvēku domāšanas veidu, saprast, ko viņi grib no manis. Liekas, ka vēl derētu pamācīties psiholoģiju.
Arī pati esi nedaudz roku ievingrinājusi režijā. Varbūt tev ir kādi sapņi saistībā ar mācībām par režisori?
Es domāju, ka režiju (tas gan tā ļoti dīvaini skan) var vērot, stažēties… Liekas, ka šajā profesijā vairāk noderētu psiholoģija. Man patīk un interesē tieši bērnu pasaule. Tā man šķiet daudz interesantāka. Esmu jau pieaugusi, bet, saskaroties ar bērnu pasauli, ir tā it kā tu pats visu laiku būtu jauns. Un es gribu būt jauna, vismaz domāšanas ziņā.
Vai leļļu teātra «īstens» režisors var izaugt tikai no leļļu teātra aktiera?
Tas ir atkarīgs no domāšanas veida. Man arī agrāk nebija domas kaut ko darīt režijā, bet ar laiku uzkrājas dažādas atziņas, pārdomas. Un tad vēlies ar kādu padalīties. Tu jau esi apguvis, ko spēj lelle, un gribas atdot kaut ko arī no sevis. Dažkārt tā, ko dod režisors, ir par maz. Gribas kaut ko vairāk. Protams, var režisora norādītajos rāmjos improvizēt un daudz piedāvāt no sevis, bet būtībā esi pakļauts režisoram.
Un tad gribas «izrauties»?
Nezinu, vai «izrauties», bet vienkārši kaut kas paliek pāri… Varbūt enerģijas par daudz vai vēl kaut kā.
Vai dažkārt nav skumji, kad «oficiālā kritika» ļoti bieži jūs it kā «aizmirst», apiet?
Domāju, ka kritiķi vienkārši baidās, nepārzina šo jomu. Viņi jau arī ir tikai cilvēki. Es reizēm domāju par kritiķiem – par viņiem neviens kritikas neraksta! Kādreiz ir tādas domas, ka es varētu uzrakstīt kritiku tieši no otras pozīcijas – es kritizēju kritiķi. Tiešām, mēs esam tik ļoti neaizsargāti – par mums var uzrakstīt jebkurš un jebkā. Kritikas par leļļu teātri? Raksta jau… Par «Livingstounu», piemēram, bija milzīgi daudz. Un ļoti dažādas. Gan ļoti labas, gan gluži pretējas. Tas ir brīnišķīgi, ka ir dažādi viedokļi. Tas nozīmē, ka neesi atstājis skatītājus pilnīgi remdenā temperatūrā. Varbūt kritiķiem leļļu teātris liekas kaut kas nenopietns (mūsu sabiedrība vispār bērnu problēmas ir stipri pakārtotas). Bet mums ir arī pieaugušo izrādes. Šis lauciņš pašlaik tiek veidots no jauna, jo bija liels pārtraukums.
Uz mums nenāk skatīties kā uz dramatiskā teātra aktieriem. Pret mums ir lielākas prasības, uz mums skatās kā caur palielināmo stiklu. Dramatiskā teātra aktieris drīkst kļūdīties, mēs – ne.
Kā tu kā sieviete spēj savienot darbu mājās un teātrī?
Tas nav viegli. Es domāju, ka sievietēm, kas strādā teātrī, arī materiālā nodrošinātība nekāda spožā nav. Izdzīvot var, bet tev nemitīgi jāskrien pa daudziem darbiem, un sabiedrība it kā pieprasa, lai tu būtu laba māte, laba savā profesijā un tā tālāk. Nevar jau arī pārrauties uz pusēm. Es cenšos būt tāda, kāda esmu.
Kā tu atpūties?
Ir aktīvā un pasīvā atpūta. Kad redzu, ka bērni kaut kur tepat riņķī «šiverē», tad esmu mierīga, viss ir pie vietas, un varu atpūsties. Bet, ja bērni ir prom (pie omītes Rūtas vai pie vecāsmammas Birutas), un es esmu mājās viena, nekur neeju ārā, ir klusums, izslēdzu telefonu, atguļos, paņemu grāmatu, sakrāmēju kaut ko garšīgu riņķī un… neko nedaru! Tikai lasu. Vai arī nedaru neko – domāju! Un viss.
Vai tev patīk šī vientulība?
Ļoti. Man tās reizēm pietrūkst, ir vientulības deficīts. Es ļoti labi jūtos viena. Nedaudz mani moka vainas apziņa, ka es neko nedaru, bet ar to cenšos tikt galā, jo… ko nu es tādu iespēšu? Man ir dota tikai šī viena dzīve, kuru dzīvoju. Nu ko es varu sagrābt?
Viss jau notiek tāpat…
Jā. Mēs jau nezinām, cik ilgi ir dota šī dzīve. Cilvēkiem reizēm liekas, ka viņi dzīvos mūžību. Un tad vienā brīdī, tu pēkšņi apzinies (it īpaši, ja notiek kaut kas ar taviem tuviniekiem) – nekas nav mūžīgs! Tad ir tāda baiga izjūta, ka tu iznieko savu dzīvi – strīdies, «kašķējies»… Būtībā es jau esmu tādas «nešpetnas» dabas. «Nešpetnas» tādā ziņā, ka vienmēr panākšu savu. Nu gandrīz vienmēr. Daudzreiz nerēķinos ar citiem.
Kādas ir tavas izjūtas, dzirdot vārdu «mājas»?
Mājas… Īpaši šo vārdu es izjutu jūlijā, kad biju Amerikā un Kanādā. Tādā lielā nozīmē. Ka te – tieši Latvijā – ir manas mājas, tā ir mana zeme un ka viss te ir mans. Tā bija tīri personīga izjūta. Amerikas latvieši man jautāja, vai es gribētu dzīvot Amerikā. Es teicu – nē, nepavisam nē. Kad tur stāvēju un iedomājos savas mājas kaut kur tālu, tālu pavisam otrā pusē, tad bija jāraud… Un es iedomājos arī cilvēkus, kas bija spiesti sākt dzīvi pavisam citā zemeslodes pusē. Fiziski sapratu viņu izjūtas. Viņi nevarēja te atgriezties. Agrāk to tā neuztvēru.
Šaurākā nozīmē mājas ir mans patvērums. Tā ir vieta, kur es neļauju ielauzties citiem, ja nevēlos kādu pieņemt. Tas ir mans. Ar šo rīcību es arī nevienu neapvainoju. Uz mani var apvainoties kādā sabiedriskā vietā par nekontaktēšanos ar cilvēkiem, bet šeit ir mans patvērums. Tā ir mana māja un tie ir mani noteikumi.
Ko tu nosauktu par savas dzīves «zvaigžņu brīžiem»?
Bērnu dzimšanu. Tā ir tāda kosmiska izjūta. Nevaru aptvert – kā sievietei ir dots tāds brīnums! (Es jau saprotu, ka tur vīrietis arī «drusku» piepalīdz!) Man reizēm žēl, ka vīrieši nespēj izjust to, kā bērns dzimst…
Man bija sajūta, ka tajā brīdī viss paveras, ka tu esi pilnīgi tādā debess ielokā… Un zvaigznes visapkārt. Tiešām kosmiska sajūta. Uzskatu, ka tas ir brīnums. Tas ir vienīgais brīnums, ko es varu saņemt rokās. Pārējie dzīves brīnumi ir netaustāmāki, tie ir mirkļi.
Un cik «tavi taustāmie brīnumi» tagad ir lieli?
Viesturs Kirmuška – nu jau ir 11 gadu vecs, ies piektajā klasē, Biruta Elīza Kirmuška – 7 gadi.
Kā viņi pieņem to, ka visu laiku esi darbā?
Neesmu jau nepārtraukti darbā, bet viņiem iznāk ļoti daudz laika pavadīt teātrī. Tētis (Jānis Kirmuška, leļļu teātra aktieris – I.V.) un mamma – aktieri, kas nemitīgi kaut kur skrien – raidījumi, reklāmas.
Teorētiski viņi zina, ka ir arī citas profesijas. Man vislabāk patīk, kā izsakās mans dēls. Kad viņam jautā, par ko mamma strādā teātrī, viņš atbild: «Par princesi.»
Vai nav skaisti, ja kādam bērnam mamma var strādāt par «princesi»? Vēl jau tev ir iespējas strādāt par jebko – arī par sienāzīti…
Jā, sienāzītis, slieciņa, kukainītis un večiņa… Šajā ziņā mums nav problēmu. Visu laiku esam aizņemti, mums nemitīgi ir darbs, un tas mani priecē. Septembrī sākas sezona ar «klasiskajām» lugām – «Pelnrušķīti», «Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem», «Īkstīti» un «Sarkangalvīti».
Un šajās izrādēs visas vadošās lomas spēlē tu?
Nē, Sarkangalvīti es nespēlēju, jo viņa nav «princese»…
Nu ko te vairāk piebilst. Tagad, lūdzu, nedaudz par pagātni, par Jelgavu…
Nu jau kādus gadus 18 esmu prom. Pašlaik visas izjūtas man saistās ar vecāku mājām, ar brāli. Mācījos 4. vidusskolā (brīnišķīga skola, jo, paskat, kāds es labs cilvēks izaudzis!), un domāju, ka tieši Vazdiķe (Ilze Vazdiķe, režisore – I.V.) mani iedrošināja iet uz teātra fakultāti. Visu laiku esmu gribējusi kļūt par aktrisi. Viņa man arī ieaudzināja to, ka ļoti daudz ir jāstrādā. Un, ja vēl tev dots kaut kāds «drusciņš» talanta, esi pateicīgs Dievam par to! Ar citu, mazāk enerģisku režisoru es droši vien nebūtu aizgājusi pa teātra līniju. Jā, varbūt būtu izvēlējusies kaut ko citu. Kad bija jāraksta, par ko kļūt, domāju, ka es varētu būt veterinārārste. Gandrīz visi taču Jelgavā mācījās Lauksaimniecības akadēmijā! Es aizgāju uz fakultāti, izstaigāju visu…, bet tad, kad ieraudzīju vistas lenteni, sapratu, ka laikam negribu kļūt par veterinārārsti. Un vēl sevi mierināju, ka esmu tāda maziņa un nevarēšu teliņu izvilkt ārā no gotiņas… Un tā es sevi pārliecināju, ka man šis darbs neder.
Vēl man ļoti daudz ir devusi «Kalve» (Lauksaimniecības Universitātes deju kolektīvs – I.V.). Kolektīvs, studentu dzīve, kuru es iepazinu pilnīgi citādi, nekā tas bija, mācoties konservatorijā. Tieši «Kalvē» izjutu savu saistību ar «īsteno» studentu dzīvi, arī manas pirmās mīlestības saistītas ar šo kolektīvu. Tas bija brīnišķīgs laiks!
Jelgava man ļoti daudz saistās ar kultūru un pirmajiem soļiem tajā. Kad biju maziņa, mamma mani aizveda uz Jelgavas kultūras namu dejot un spēlēt klavieres. (Pateicoties šiem sākuma solīšiem, es arī tagad varu brīvi kustēties pa skatuvi.) Toreiz dejošanā man bija mans pirmais zaķa kostīmiņš. Ar tādu trušādas ļipiņu. Visiem ļoti patika, visu laiku taustīja, un ļipiņa… tika NORAUTA! Atceros – taustīju un skatījos – nav vairs manas ļipiņas…
Kādu laiku spēlēju arī jauniešu teātra studijā pie Lūcijas Ņefedovas. Bija interesanti, jaunieši nāca no dažādām skolām, tur valdīja cita atmosfēra. Tas bija jauks un radošs laiks.
Kā tu sevi palutini?
Man garšo šokolāde. Kad mēs ar Jāni vēl mācījāmies konservatorijā, regulāri par kaut ko saderējām, un laimests vienmēr bija šokolāde «Rigonda». Mums abiem tā garšoja, un tad vai nu viens uzvarēja, vai otrs… Vēl joprojām man ir derības uz šokolādi. Man garšo šampanietis. Arī kaut kas ļoti ass. Negaršo tortes.
Vai kādreiz nododies arī «kulināriskām izvirtībām»?
Uz svētkiem – jā. Tad man patīk visu sapost. Es necepu kūkas, jo man tās negaršo, bet pīrāgus protu cept – vecmāmiņa iemācīja. Domāju, ka katrai latviešu sievietei jāprot cept pīrāgus. Jaukākais ir process – mīkla, milti, smarža… Patiesībā daudzās lietās skaistākais ir tieši process.
Teātrī jau arī…
Jā, mēģinājumu, meklējumu, darba process. Tomēr rezultāts arī, paldies Dievam, ir patīkams. Jāiegulda jau ļoti daudz darba, lai būtu labs rezultāts. Jāieliek tik daudz enerģijas, lai tā sakopojas un – sprāgst! Vasarās daudz esmu strādājusi nometnēs, man ļoti patika. Tur bija kustību pedagogs no Vācijas, kas man pateica vislielāko komplimentu: «Tu esi kā atombumba: kur tevi nomet – tur sprāgst!»
Paskatoties atpakaļ, vai tu gribētu kaut ko mainīt savā dzīvē?
Nevaru iedomāties, ko citu es varētu darīt. Reizēm gan uznāk bezcerības brīži (materiālā ziņā) – nemitīgi «raujies», strādā, bet… laikam jau – nē, nemainītu. Es dažkārt domāju par cilvēkiem, kuri dara darbu, kas nepatīk. Tas laikam ir ļoti grūti, jo darbā jāpavada puse vai dažkārt pat visa diena. Un visu dienu darīt to, kas nepatīk, satikties ar cilvēkiem, kas nepatīk, tas nozīmē – pusdzīvi tu nodzīvosi nepatikā. Briesmīgi! Katram ir sava sūtība un savs dzīves modelis. Es daru to, kas man ir jādara. Citur arī ir spēle. Es spēlēju šo, citi – citu spēli…
