Lauksaimniecības universitāti var salīdzināt ar lielu kuģi. Tā vadība, manevri var būt pa spēkam tikai saliedētai komandai.
Lauksaimniecības universitāti var salīdzināt ar lielu kuģi. Tā vadība, manevri var būt pa spēkam tikai saliedētai komandai. Ir paskrējuši gandrīz desmit gadi, kad kapteiņa amatā universitātē ir bijis profesors Voldemārs Strīķis.
Viņa atzinības bagāto darbības lauku aprakstīt nav vienkārši. Šoreiz saruna ar «Ziņām» tieši par minēto desmitgadi.
Kāda tā bijusi?
Tie man bijuši bagāti gadi. Šajā laikā iekrita ar valsts neatkarības atgūšanu saistītās pārvērtības, kas, protams, lielā mērā notika arī mūsu augstskolā. No Maskavas pakļautības jau bijām atbrīvojušies rektora Imanta Gronska laikā. Taču liela daļa reformu vēl bija priekšā. Kapitālisma ekonomikā noteicošais ir tirgus. Mainījās pieprasījums pēc specialitātēm, uzsvari vienā vai otrā jomā. Apvienojām Zooinženieru un Agronomu fakultāti, kā arī būvnieku, melioratoru un zemes ierīkotāju specialitāti, pamatīgi izvērsām vēl aizvien ļoti pieprasītās ekonomikas studiju programmas. Vēlāk tām pievienojām arī sociālo zinātņu un informātikas jeb datorzinātņu studijas. Būtībā no lauksaimniecības augstskolas esam kļuvuši par daudznozaru tipa universitāti, kurā mācās gan informātiķi, gan skolotāji, gan ainavu arhitekti, kuriem ar lauksaimniecisko ražošanu varētu arī nebūt tieša sakara.
Mācību procesā pārgājām no piecu gadu apmācības uz četru gadu studijām (izņēmums ir Veterinārmedicīnas fakultāte). Izveidojās daudzskaitlīga maģistrantūra, doktorantūra. Mācību darbs gan šajā laikā pārsvarā ir bijis mācību prorektora Pētera Bušmaņa ziņā, es vairāk nodarbojos ar finansiāli saimnieciskajiem un starptautiskajiem jautājumiem.
Domājot par LLU saimniecību, pirmkārt, nāk prātā pils. Arhitektūras piemineklis, par kura uzturēšanu atbildīga ir jūsu augstskola.
Padomju laikos, tā kā bija lēta enerģija, arī mūsu augstskolā tika celtas un plānotas jaunas ēkas. Piemēram, Pārlielupē bija ielikti pamati Zooinženieru fakultātei, arī jaunam Saimniecības daļas korpusam. Taču vecās ēkas, tajā skaitā pils, tika atstātas novārtā. Mūsu komanda pils remontu noteica par savu īpašu uzdevumu. Jumts bija caurs, aulā no griestiem nokrita apmetums, bieži bojājās apkure… No valsts remontam nepieciešamos līdzekļus dabūt nevarēja. Likās pat, ka pils būs jāslēdz, kad laimīgi izdevās sarunāt atbalstu no «Ventspils naftas» – uzņēmums pārskaitīja augstskolai 200 tūkstošus ASV dolāru. Tolaik tam bija uzkrājušās lielākas valūtas rezerves, un tāds bagātīgs sponsorējums izrādījās iespējams. Par šo naudu mēs saglābām pils apkuri. Dodot jūtamu degvielas ietaupījumu, trīskāršojās sistēmas siltumatdeve. Protams, uzlabojās arī studentu, mācībspēku, universitātes darbinieku darba apstākļi.
Runājot par apkures lietām, tolaik pilsētas Siltumtīkliem un universitātei izveidojās saspīlētas attiecības…
Jā. Siltumtīkli mums sūtīja milzu rēķinus. Kad sākām kontrolēt, uzņēmums tos nevarēja pamatot. Pirmo gāzes apkures katlu uzlikām Pārlielupē 10. kopmītnē. Ekonomija salīdzinājumā ar pilsētas pieprasīto maksu izrādījās vismaz divkārša. Ar Sporta namam noteikto apkures vasaras cenu Siltumtīkli mūs sakaitināja līdz galam, un katlumājas jau esam izbūvējuši gandrīz visām savām ēkām, paņemot klāt vēl pilsētas policiju. Protams, kopumā tas varbūt nebija labākais risinājums, bet cita ceļa nebija. Ja būtu šos rēķinus maksājuši, mēs būtu bankrotējuši.
No 1992. līdz 1999. gadam jūs bijāt arī Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidents. Lūdzu, pastāstiet par reformām šajā jomā!
Universitāte bez zinātnes nav iedomājama. Arī tad, kad mūsu augstskola bija akadēmija, tajā tika veikts zinātniskais darbs, taču, pārtopot par universitāti, šī jauda desmitkāršojusies. Proti, tika izvērsta zinātnisko institūtu, selekcijas un izmēģinājuma staciju (pavisam 30 zinātnisko iestāžu) sadarbība vai integrācija zem LLU «cepures». Varbūt īpaša vieta šajā procesā ir mācību pētījumu saimniecībai «Vecauce». Savulaik kopā ar tās direktoru Ludvigu Teteri, būdami Augstākās Padomes deputāti panācām, ka tika pieņemts īpašs lēmums «Vecauci» neprivatizēt, bet atstāt valsts, tas ir, universitātes īpašumā. Savā rektora darbības laikā esmu centies palielināt šīs saimniecības lomu. Tagad katru gadu tur praktizējas ap tūkstoš studentu. Pat «datoriķi» un sociologi kaut nedēļu pavada Vecaucē un iepazīst lauksaimniecisko ražošanu. Man pašam no studiju gadiem par «Vecauci» ir palikušas vislabākās atmiņas. Mēs tur arī vairākas studentu kāzas nosvinējām.
Laiks, kad bijāt rektors, šķiet, jo sevišķi prasīja mainīt tradicionālās nostādnes. Vai jums bieži bija zināma riska izjūta?
Vadītājam ir jāuzņemas risks. Tādi momenti ir diezgan bieži. Līdzās jau minētajai mācību profila paplašināšanai un autonomās apkures ierīkošanai var nosaukt rindu pasākumu, kurus izvēršot, bija jārēķinās ar zināmu skepsi un pretestību. Piemēram, kopmītņu jeb dienesta viesnīcu pirmo stāvu iznomāšana privātfirmām. Bet tas attaisnojās un tagad dod zināmus ienākumus. Tāpat tradicionālā «Vecauces» lauksaimniecības izstāde, kas tagad ir kļuvusi par labu reklāmu mūsu zinātniskajiem pētījumiem arī jauno studentu piesaistīšanā. Risks bija sākt remontēt aulu (darbi izmaksāja ap 200 tūkstoš latu). Bija iebildumi, ka naudu vajadzēja ieguldīt, piemēram, datortehnikā, tad tā ātrāk būtu devusi ienākumus. Arī Studentu kluba, Sporta kluba un Studentu pašpārvaldes organizētā Starptautiskās studentu dienas svinēšana, kad Jelgavā sabrauc ap pieci tūkstoši Latvijas studentu, ir riskanta lieta, kas prasa lielu atbildību.
Kas jums rektora amatā ir devis lielāko gandarījumu?
Ir reformēts studiju un zinātniskais darbs, rezultātā akreditētas studiju programmas, un augstskola, tēlaini sakot, ir aizkuģojusi plašajos starptautiskajos ūdeņos. Saimnieciskajās lietās tas noteikti ir pils remonts, enerģētisko jautājumu sakārtošana, bibliotēkas modernizēšana. Esmu gandarīts par to, ka universitātē ir izveidojusies ļoti laba komanda – es domāju gan rektorātu, gan fakultāšu un struktūrvienību vadītājus. Valda radošs, labestīgs klimats, un to es gribu novēlēt saglabāt un attīstīt. Man, piemēram, sāpīgi atmiņā palicis tas, kā jaunievēlētā 5. Saeima savā pirmajā sēdē noteica sev augstu atalgojumu. Saeimai taču bija jārāda priekšzīme, kā taupīgi saimniekot, bet tā darīja pretējo. Mēs universitātē rīkojāmies citādi. Tāpat kā lauku mājas saime pirmās Latvijas laikā mēs visi sēdējām pie viena galda. Laukos taču nebija tā, ka saimnieks ar ģimeni blakusistabā mielojās ar cepešiem, bet kalpi ēda siļķi, kas tolaik skaitījās slikts ēdiens. LLU vadībā mēs tolaik nenoteicām superalgas, iztikām ar to pašu nelielo atalgojumu, ar kuru bija spiesti iztikt visi zinātnieki. Taču tagad ar lepnumu var teikt, ka mums universitātē ir izdevies piesaistīt līdzekļus, lai katru gadu visiem darbiniekiem algas varētu kāpināt vismaz par 10%. Vēl pirms gadiem pieciem es centos pierunāt sirmos mācībspēkus, lai pēc iespējas ilgāk paliek strādāt, bet tagad tas bieži vien vairs nav vajadzīgs. Pateicoties arvien konkurētspējīgākam atalgojumam, universitātē ir ienākuši jauni cilvēki, doktoranti. Tikko maģistra grādu ieguvušais tā saucamais asistents, kas deviņdesmito gadu sākumā saņēma mazāk pat par Ls 50, tagad saņem ap Ls 150 mēnesī. Taču ļoti aktīvs profesors, kas pilda kādu administratīvo darbu un spēj atrast iespējas iesaistīties projektos ar Rietumu kolēģiem, mēnesī saņem Ls 1000. Tā vairs nav tikai Latvijas, bet arī no Eiropas Savienības nākusī nauda.
Jaunajam asistentam tas varētu likties kā tāls sapnis, bet mēs cenšamies parādīt, ka, intensīvi strādājot, šādas iespējas ir.
Vai nav žēl, ka jāatstāj rektora amats, jo vēl nav paspēts visu izdarīt, kā gribējās?
Ļoti daudzas lietas vajadzētu mainīt, taču pat, ja man gadi atļautu kandidēt rektora vēlēšanās vēlreiz, es to nedarītu. Ir izauguši spējīgi profesori – vadītāji, kas var augstskolu sekmīgi attīstīt.
Ar ko nodarbosieties universitātē pēc rektora amata atstāšanas?
Pēc 14 «klejojuma gadiem» atgriezīšos savā Ekonomikas fakultātē, kur kopš tās dibināšanas 19 gadu esmu bijis dekāna amatā. Lauksaimniecības ekonomikas katedrā strādāju, arī pildot rektora pienākumus. Tagad šo darbu izvērsīšu dziļāk un plašāk. Šogad man ir ļoti spēcīgs 3. kurss, jauki studenti, kuriem lasu lekcijas. Viņiem tad varēšu veltīt vairāk laika. Esmu nodomājis arī sarakstīt mācību grāmatu. Klāt vēl nāk pilsētas Domes deputāta darbs, kur jāīsteno vēlētājiem dotie solījumi. Slinkot vēl nevarēšu.
Voldemārs Strīķis
Dzimis 1936. gada 24. februārī Lietuvā latviešu zemnieku sešu bērnu ģimenē, precējies: sieva – Margita, meita – Dace.
Beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti (1961), ekonomikas zinātņu kandidāts (1967), agronomijas zinātņu doktors (1992), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors (1996).
Strādā LLU ( agrāk – LLA) kopš 1963. gada. Ekonomikas fakultātes dekāns (1968 – 87), LLA mācību prorektors (1987 – 89), Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts (1990 – 92), LLU rektors no 1992. gada.
Apbalvojumi: 1991. gada barikāžu Piemiņas zīme (1996), Ministru kabineta Atzinības raksts (1996), Triju Zvaigžņu ordenis (1998), Norvēģijas Svētā Olava ordenis (1998), Zemkopības ministrijas Zelta medaļa (1999).
