Lai arī pēdējās ziņas liecina, ka «Volkswagen», upurējot savu «tautas vāģa» statusu, nolēmis daļēji iekarot citu segmentu, šoreiz aplūkosim pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā ražotos un Latvijā iecienītos modeļus.
Lai arī pēdējās ziņas liecina, ka «Volkswagen», upurējot savu «tautas vāģa» statusu, nolēmis daļēji iekarot citu segmentu, šoreiz aplūkosim pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā ražotos un Latvijā iecienītos modeļus. Ko iegūstam vai zaudējam, ja nolemjam iegādāties «Volkswagen»?
Lai arī daži auto speciālisti «folksvāgenus» dēvē par prastām, neērtām, riteņotām kastēm, kas ne tuvu nestāv klāt, piemēram, japāņu autobūves produktiem, to lielā popularitāte nepārprotami liecina, ka sava «rozīnīte» jau tur ir. Piemēram, otrā modeļa dīzeļu «golfu» joprojām salīdzinoši augstā cena runā pati par sevi.
Visus «tautas vāģa» modeļus vieno vairākas būtiskas iezīmes. Kā galveno vērts pieminēt automobiļa uzbūves vienkāršību (taču ne prastumu). «Volkswagen» pilnīgi droši var izvēlēties tie, kas laiku pa laikam nepieciešamajiem (un diemžēl arī neizbēgamajiem) remontiņiem vēlas atvēlēt pēc iespējas minimālu ģimenes budžeta daļu, jo rezerves daļas ir salīdzinoši lētas. Katrs sevi cienošs meistars jau ir pietiekami labi apguvis šos auto, un problēmu gadījumā speciālists ilgi nebūs jāmeklē, arī detaļu sortiments (gan jaunu, gan lietotu) ir pietiekami plašs – kā veikalos, tā auto kapsētās.
Lielākoties šīs markas automobiļi nebūt nav tie, kuros iespējams izbaudīt tās ērtības, ko dod papildu aprīkojums, jo Latvijā galvenokārt sastopami bāzes modeļi un tādi, kam no «ekstrām» parasti nav vairāk kā centrālā atslēga un stūres pastiprinātājs. Tas gan nenozīmē, ka nav iespējams atbilstoši gaumei iegādāties «folksvāgenus», piemēram, ar ādas vai samta salonu. Nolūkā iegūt papildu komfortu var vienīgi rekomendēt atmest pieticību un izvēlēties mašīnu ar vismaz divu litru motoru, taču tas diemžēl ir pietiekami spēcīgs arguments par labu neekonomiskumam.
«Passat» trešā paaudze
Dzinēju palete – 1,6, 1,8, 2,0, 2,8, 1,6 TD, 1,9D.
Viens no iecienītākajiem «VW» modeļiem Latvijas autobraucēju vidū ar savam laikam augstvērtīgu dizainu, kas ievērojami kontrastēja ar priekštečiem, tautā sauktiem par «vafelēm». Izceļas ar komfortu, labu ergonomiku, salona plašumu un lielu ietilpību. Pieejams ar sedana vai universāla tipa virsbūvēm, pēdējās īpaši iecienījuši praktiski, saimnieciski cilvēki. Bagāžas nodalījumu iespējams paplašināt, transformējot aizmugurējos sēdekļus.
Būtisks aspekts, par spīti visai iespaidīgajiem auto apmēriem, ir mazo (līdz diviem litriem) dzinēju ekonomiskums. Braucot ar reti sastopamo ar 2,8 litru motoru aprīkoto «Passat» vai pilnpiedziņas automobili, gan labāk par to pat nesapņot. Turklāt, par motoriem runājot, saudzīgi ekspluatēti un pienācīgi kopti, tie var kalpot līdz pat pusmiljona kilometru nobraukumam, ja ne vēl vairāk.
Kā jebkuram auto, arī «Passat» ir zināmi trūkumi. Kā «Autoparku» informēja firmā «Auto JS», nepārdomāta un vārīga ir visa ritošā daļa. «Pasātiem» visbiežāk maināmās detaļas ir šarnīri un – īpaši universāliem – sailentbloki. Bieži neizturīgi izrādās arī amortizatori, taču tas lielā mērā izskaidrojams ar mūsu ceļu kvalitāti. Kā leģendāra vājā vieta minami durvju rokturi, kuru stiprinājums salīdzinoši ātri kļūst vaļīgs. Dažkārt dzirdēts arī par problēmām, kas rodas, kad, piemēram, pēc sadursmes, jāuzmontē priekšējā, plastiskā «brille», jo simetriski to izdarīt ir gandrīz neiespējami. Jāuzmanās, braucot pa nelīdzeniem un izdangātiem ceļiem, kas apdraud bamperus, jo tie ir gana zemi un tādējādi viegli sabojājami.
Pirmos trešās paaudzes modeļus (1989. gada izlaidums) autoplačos iespējams iegādāties, pirkumam atvēlot vismaz 1500 ASV dolāru, taču automobiļa cenu, kā zināms, galvenokārt nosaka tā tehniskā kārtība, un par jaunāku vai labāku spēkratu, bez šaubām, vienmēr būs jāmaksā attiecīgi vairāk. Pie viena paturot prātā divas pirmās ailes no auto zādzību statistikas tabulām….
«Golf»
Dzinēju palete – 1,3, 1,6, 1,8, 2,0, 2,8, 1,6D, 1,6 TD, 1,9D, 1,9TD.
Ārēji tik pievilcīgie trešā modeļa «golfiņi» diemžēl neturpina savu priekšgājēju labākās tradīcijas. Lai arī tie pārliecinoši apsteidz «otros» dizaina ziņā, izturība un daži citi tehniskie rādītāji ir vājāki nekā pēc izskata necilākajiem «vecākajiem brāļiem», un ne mazums auto pazinēju uzskata, ka, kopumā ņemot, otrās paaudzes «VW Golf» ir labākas mašīnas nekā «trešie» to izturīgās balstiekārtas un ievērojamākas stabilitātes dēļ.
Trūkumus, šķiet, ražotājs nolēmis kompensēt ar gigantisku dzinēju «sortimentu» (kāda jēga šādu modeli aprīkot ar 2,8 litru motoru, grūti aptvert) un modifikāciju izvēli – divdurvju, piecdurvju, universāls, kabriolets un kur nu vēl pirmā lieluma rokgrupām par godu tiražētās «Golf Genesis», «Golf Pink Floyd» u.c.
Par spīti kompaktajam izmēram (līdz ar to arī – manevrētspējai), šis automobilis ar vērā ņemamu ekonomiskumu neizceļas pat tad, ja nonāk prātīga braucēja lietošanā, un benzīna tēriņš pat 1,6 litru dzinējam var sasniegt astoņus litrus uz 100 km. Lai arī «golfa» specifika nebūt nav pat nelielu kravu pārvadāšana, ražotājs šādu nepieciešamību ir paredzējis, un uz aizmugures sēdvietu rēķina kravas telpu ir iespējams būtiski paplašināt. No vienas puses, to varētu pat uzskatīt par prātīgāko resursu izmantošanu, jo sēdēšana uz pakaļējā sēdekļa pasažieriem nebūt nav komfortabla, turklāt neērtības pastiprina mašīnas gaitas cietība.
Defekti, kas lielākoties sastopami trešās paaudzes «VW Golf», saistīti ar stūres «pirkstiem», šarnīriem un pakaļējā tilta sailentblokiem, kuru pastiprinātu dilšanu veicina atkarīgā piekare. Ja izvēle bijusi par labu ar lielu dzinēju un datorsistēmu aprīkotam «golfiņam», papildu galvassāpes var sagādāt šīs bieži vien vārīgās sistēmas bojājumi. Par plusu nevar uzskatīt arī šā automobiļa augsto, aprīkojumam neadekvāto cenu.
Firmā «Auto JS» «Autoparks» noskaidroja, ka pieticīga (ar vismazāko dzinēju, divām durvīm, bez «ekstrām») 1991. gada izlaiduma «VW Golf» (labā kārtībā) cena sākas ar 2500 ASV dolāriem, taču pāris gadu jaunāka auto cena var sasniegt pat četrtūkstoš dolāru robežu.
«Polo»
Dzinēju palete – 1,0, 1,4, 1,6, 1,8, 1,6D.
Iespējams, ka šie nereti ar stereotipisko «dāmu mašīnu» statusu apveltītie mazauto ir visbiežāk uzlabotie «VW», taču tajā pašā laikā jāatzīst, ka kopš tā modeļa, kas klajā nāca 1993. gadā (nosacīti to varētu saukt jau par ceturto), uzlabojumi notikuši galvenokārt vizuālajā ziņā, uzkrītošākais no tiem – pārvērtība par četru durvju modeli. Tolaik ievērojamākais tehniskais jauninājums bija 1,3 litru dzinēja aizstāšana ar 1,4 litru motoru.
«Volkswagen» speciālisti «Polo» nekautrējoties mēdz salīdzināt ar otrā modeļa «golfu», jo tas esot «tikpat izturīgs un prasts». Tādas lietas kā ekonomiskumu (benzīna patēriņš – ap 5 l/100 km, dīzeļdegvielas – ap 4 l), manevrētspēju un vieglu auto novietošanu pieblīvētās ielās šajā reizē uzskatīsim par pašsaprotamām. Piekares «knifi» gan nedaudz uzlabo gaitas īpašības, salonā jūtama ievērojami labāka skaņas izolācija, un arī sēdēšana priekšā, ņemot vērā automašīnas klasi, kļuvusi ievērojami ērtāka. Salona aizmugurējo daļu gan ieteicams atstāt pirkumu un rudens velšu vešanai, jo ar bagāžas nodalījumu vien šādam nolūkam noteikti būs par maz.
Izrādās, ka, neskaitot «dabas doto» mazo izmēru un visu no tā izrietošo, tehniskus trūkumus «Polo» atrast nemaz nav tik vienkārši. Priekšējo sailentbloku maiņa ik pēc simt, simt divdesmit tūkstošu kilometru nobraukuma un ar 1,4 litru motoru aprīkoto mašīnu pārnesumkārbas blīvslēga «sūce» pēc sešdesmit tūkstošiem – tie ir vai vienīgie sastaptie defekti, ko pēc nelielām pārdomām pieredzējušam «VW» meistaram izdevās atcerēties.
Minimālā cena, ar kādu jārēķinās, lai nopirktu deviņdesmito gadu sākuma «VW Polo» labā kārtībā, ir orientējoši 2000 ASV dolāru.
«Vento»
Dzinēju palete – 1,3, 1,6, 1,8, 2,0, 2,8, 1,6D, 1,6 TD, 1,9D, 1,9TD.
Ieteicams tiem «VW» kārotājiem, kuriem «Passat» ir par lielu, «Polo» – par mazu, bet «Golf» – par neizskatīgu (ticiet, tādu ir ne mazums). Ārēji «Vento», bez šaubām, ir «golfiņa» līdzinieks, un tomēr tas ir ne tikai mazliet dārgāks par «Golf», bet arī pārāks. Tā gaita ir «mīkstāka», auto, pateicoties bagāžas nodalījumam, ir stabilāks, turklāt bagāžnieka ietilpība, salīdzinājumā ar mašīnas izmēriem, ir vērā ņemama.
Salons diemžēl ir tikpat neietilpīgs kā «golfiņiem», un par sēdēšanu aizmugurē normāla (tā ap 1,80 m) auguma cilvēks diezin vai būs īpaši sajūsmināts. Sēdēšana priekšā ir krietni «veselīgāka», turklāt šajā salona daļā iespējams kārtīgi aplūkot modernā dizaina paneli, kas allaž izpelnījies krietni labākas atsauksmes nekā pats automobilis. Par puslīdz sakarīgu aprīkojumu var sākt domāt, braucot ar vismaz 1,8 l «Vento», turklāt – paradokss, kuru atzīst daudzi auto speciālisti, – ekonomiskuma ziņā tas ar trešo «golfiņu» var pat konkurēt.
Problēmu cēloņi, kā jau lielākajā daļā gadījumu ar «VW», meklējami ritošajā daļā, un problēma numur viens, neapšaubāmi, ir sailentbloki, kas varbūt ir gana labi Vācijas «autobāņiem», bet pārāk neizturīgi latvju zemes bedrainajai tēva jostai. Ja ikdienā automobilis tiks ekspluatēts ar piekrautu bagāžnieku, jārēķinās arī ar īsāku pakaļējo amortizatoru mūžu.
